Tik pašsaprotama rīcība
Elegantā juriste Sandra Vilciņa un viņas vīrs biznesmenis Agris Nagliņš ir labi situēts pāris. Daudziem šķitīs nereāli - kam viņiem ielas kaķi? Taču jau vairākus gadus abu dzīvē nozīmīgu vietu ieņem kaķi, kuriem mūžā daudz pārestību nodarīts. Sandra saka: «Viņi paši atrod mani, es dodu pajumti, sakopju un mēģinu atrast viņiem labas mājas.» Iekārtoto vietā nāk citi nelaimīši, un viss sākas no gala. Liktenis Sandrai devis jūtīgu sirdi un gribasspēku palīdzēt tiem, kuriem sāp, salst, kurus māc bads un bailes.
Kad Sandra ar Agri vēl dzīvoja centrā, viņi iegādājās savu pirmo kaķi Ako. Drīz ģimene pārcēlās uz Mežaparku. Jaunajās telpās Ako māca stress. Lai kliedētu runča vientulību, viņam atveda draugu Fokusu, taču runčuks četru gadu vecumā nomira ar sirds mazspēju. Ako smagi pārdzīvoja drauga nāvi. Tad Sandra paņēma Susuru Ķezu un siāmieti Čipsi. Tie bija pēdējie kaķi, kuri mājās tika atvesti plānoti. Tālāk viss risinājās pats no sevis. Sandra vairs nevarēja pabraukt garām uz ceļa izmestam mazam kaķēnam (Karloss tagad dzīvo pie Sandras draugiem, guļ gultā un ēd tītara fileju), viņa deva pajumti ziemā kādas automašīnas vrakā pamestajai Bertai un viņas tikko dzimušajiem kaķēniem. Ja ne Sandra, par dzīvi tagad nepriecātos Brencis, Lūrihs, Lepards (pāris dienu vēlāk man zvana - runčuku nupat adoptējusi jauka ģimene ar četriem bērniem un labradoru), Jenots, Pienenīte, Princis Viljams no Krimuldas un Princis Harijs, Vilma, Pelīte. Vairākus gadus Sandra Vilciņa vākusi, ārstējusi, barojusi un iekārtojusi jaunās mājās ap simtu kaķu. Viņa to uzskata par pašsaprotamu - ja varu palīdzēt, tad kāpēc to nedarīt?
Ar Aikāsāp prasmēm
Visbiežāk Sandrai ceļā gadās izbadējušies, netīri, slimi kaķi, kuriem pat grūti noteikt apmatojuma krāsu. Sandra novērojusi - pagrabos un pažobelēs dzimušie atgūstas vieglāk, jo pieraduši pie bada un aukstuma. Cilvēku nodotiem novārgušiem dzīvniekiem ir daudz mazākas izredzes izdzīvot, taču par savu vietu izmisīgi cīnās gan vieni, gan otri. Kad atradenis pāris nedēļas padzīvojis labā aprūpē, nelaimes pikuci vairs ne pazīt, un Sandra sāk meklēt viņam jaunas mājas. Glābēja pārliecināta, ka katram kaķim agri vai vēlu atrodas labs saimnieks.
Sandra daudz neprāto, kā būtu, ja būtu citādi: «Esmu šajā darbā iesaistījusies, un iziet no tā visa tagad jau ir neiespējami. Kā pateikšu, ka vairs nevienu neņemšu, ja zinu, ka viņam ir ļoti slikti?» Mājasmāte pasmaida: «Ja man kāds agrāk teiktu, ka ar savu jurista izglītību glābšu no nāves kaķus, likšu slimos pie sistēmas, špricēšu vitamīnus, ārstēšu savainojumus, es neticētu. Nākas arī apgūt jaunas prasmes. Neskriešu taču ar katru kaķi pie daktera!» Smagākos gadījumos gan viņa savus aprūpējamos ved uz veterinārajām klīnikām: «Katram veterinārārstam ir šaurāka specializācija - viens labāk ārstē galvas, žokļa, ausu, zobu problēmas, cits ir ļoti labs ķirurgs, vēl cits izcils diagnostiķis, talantīgs kardiologs vai pārzina acu slimības. Dzīvnieku glābēju vidē apgrozoties, zinām, pie kura jāgriežas konkrētā situācijā.»
Sandra atzīst, ka vienai šis darbs nebūtu pa spēkam: «Protams, bez vīra atbalsta, iespējams, es nekad nevarētu iesaistīties šajā lietā ar tik lielu atdevi.» Viņa neslēpj, ka Agris gan nav palīgs dzīvnieku dakterēšanā: «Kā jau vīrietis viņš nevar ne asiņojošu brūci pārsiet, ne izdarīt injekciju, toties viņš maina kaķu smiltis un pašaizliedzīgi dara citus darbus.» Glābjot kaķus, Sandra iepazinusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem: «Mēs, kaķu vecenes, daudz grozāmies sociālajos tīklos, viena kaķus fotografē, cita apstrādā bildes, vēl cita liek sludinājumus portālos un meklē minčiem pastāvīgas mājas. Ļoti palīdz pagaidu māju devēji, kuri piedāvā pajumti, kamēr kaķis atradīs saimnieku, bet es viņiem palīdzu ar zālēm, barību. Priecājos, ka pagaidu patvēruma devēju skaits aug.»
Brauks uz Turciju
Vai nav grūti šķirties no atkopta un jau iemīļota kaķa? Sandra pasmaida: «Jo ilgāk viņi pie manis dzīvo, jo grūtāk šķirties. Taču ieskaidroju sev, ka jaunajā mājā kaķim būs vairāk uzmanības, nekā te - vienam no padsmita, bet man būs iespēja izglābt kādu citu. Kuram katram kaķus arī neatdodu. Ja atnācēja pirmais jautājums ir - vai kaķis neplēsīs mēbeles, tad - čau! Savukārt ar tiem, kuriem kaķus atdodu, uzturu sakarus un vienmēr piekodinu - ja mainās apstākļi, tikai neizmetiet kaķi uz ielas un neiemidziniet, nesiet atpakaļ.»
Kuri kaķi ir ejošākie, pieprasītākie? Sandra aizdomājas: «Baltie, rudie, trīskrāsainie un mazi kaķēni. Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā cilvēki labprāt ņem kaķus ar problēmām, vēloties pacīnīties par viņa dzīvību un darīt kaķi laimīgu. Mani minči dzīvo Ventspilī un Liepājā, Jēkabpilī un Valkā, un citur. Divi kaķi ar veselības problēmām iedzīvojušies pat pie turku viesstrādniekiem. Čipēti un vakcinēti viņi kopā ar jaunajiem saimniekiem pavasarī dosies uz Turciju.»
Vai pienāks laiks, kad klīstošu nelaimīgu kaķu nebūs? Sandra rūgti pasmaida: «Rīgas dome līdz minimumam samazinājusi līdzekļus kaķu sterilizācijai, tāpēc bezpajumtnieku skaits joprojām aug. Arī cilvēki nereti izmet savējos uz ielas. Tā ka manam mūžam glābjamo pietiks.»
Sandra smaidot bilst, ka glābējas darbā esot arī neērtības - mājās nevarot turēt puķes podos, jo zeme tiekot izkašņāta. Tāpēc virtuvē uz palodzes divos podiņos aug tikai rozmarīns un timiāns. Arī Vecgadā jau kur tas laiks mājā tiek rotāta mākslīgā eglīte. Īstā meža skaistule kaķiem būtu līdzvērtīga baldriāna pilieniem.