1. Politiķu pēkšņā gatavība atbalstīt - to skaitā pat balsojot - likumdošanas iniciatīvas, pret kurām vēl nesen viņi pauda noraidošu vai skeptisku attieksmi, rada pretrunīgas jūtas. No vienas puses, gandarījums, ka ārkārtas vēlēšanu tuvums piespiedis dāmas un kungus Jēkaba ielā tik strauji mainīties, bet, no otras puses, šis straujums rada aizdomas vai vismaz piesardzību. Kas tad nu lēcies? Ļoti atvainojos, ja šīs aizdomas kādu no parlamentāriešiem aizvaino, tomēr rodas sajūta, ka balsojumi par deputātu imunitāti, balsojumu atklātību, partiju finansēm utt. tiks izmantoti kā indulgences, lai dārgajam vēlētājam karinātu makaronus citos, ar ekonomiku un sociālo jomu saistītos, jautājumos. «Ko jūs vēl gribat?!» teiks politiķi. Mēs taču izdarījām visu, ko prasīja Zatlers, Providus, Dūle un tante Bauskā! Ak, jūs gribat arī skaidrību par iztikšanu nākamgad? Atvainojiet, sabiedriskā pieprasījuma pildīšana prasīja laiku un koncentrēšanos, visu uzreiz nevar, tādēļ pacietieties. Kas ir oligarhu partija? Mēs?! Bet mēs taču nobalsojām par Vilnīša atstādināšanu utt.
Citiem vārdiem sakot, ir nelāgas aizdomas, ka mums ir darīšana nevis ar pēkšņu apgaismību, bet manevru «atdot dažas pozīcijas, lai noturētu pārējās».
Vēsture ir ne tikai pieminēšana
2. Tradicionāli 14. jūnija (un līdzīgi citos piemiņas datumos) atceres «programmā» pietrūkst sastāvdaļas, ko varētu apzīmēt kā secinājumu un mācību gūšanu no vēstures. Bojāgājušo un citādi cietušo pieminēšana ir neapšaubāmi nepieciešama, un tāda tā būs arī turpmāk. Tomēr mūsu pašu, šodien dzīvojošo, interesēs būtu saprast, kā šāds ļaunums notika. Vai nu tā bija, ka visu pastrādāja okupanti bez vietējiem pakalpiņiem?
Kas bija šī vietējā «piektā kolonna», kāda bija šo cilvēku motivācija? Ir svarīgi zināt upuru atmiņas, bet ne mazāk - sodītāju, lai labāk apzinātos, kas Latvijā dzīvojošu cilvēku var pamudināt vērsties pret tautas brāļiem, pielāgoties jaunam režīmam par tik dārgu cenu. Cik daudz Latvijā dzīvojošo tolaik zināja par kaimiņvalsti, attiecīgi - cik sagatavoti bija okupantu aktivitātēm? Vai Latvijas tā laika politiķi un prese neiemidzināja cilvēku modrību, jau sākot no trīsdesmito gadu beigām?
P. S. Šie jautājumi veido interesantas paralēles ar mūsdienām...
Skaidrs, ka šo tēmu skatīšana ir vēsturnieku darbalauks, tā neiederētos piemiņas pasākumos tieši. Tomēr konferenču, publikāciju krājumu formā - noteikti.
Izkauties pēc zaļumballes
3. Vārdu kaujas ap un par airBaltic atgādina iekarsušu puiškānu villošanos, kad ķer sišanai, kas nu pie rokas pagadās, īsti nepadomājot par sekām un pamanoties ar mietu iebelzt sev pašiem. Ekonomikas ministram var pārmest, ka viņa izrunāšanās varēja kaitēt kompānijas tēlam un pasliktināt tās stāvokli, tieši to pašu var pārmest airBaltic šefam, kurš cēlās savu biznesu it kā aizstāvēt. Jo Flika drūmie mājieni par KNAB, Drošības policiju, politisko pasūtījumu jebkuram ārzemniekam, kuram latvju zemes iekšējās peripetijas vienaldzīgas, lika saprast, ka labi ar to airBaltic nebūs.
Tāpēc intriģējošākais jautājums ir: vai tiešām iesaistītās puses ir tik pārkarsušas, ka emocionāli klāj vaļā visu, ko domā, vai arī patiesībā kompānija tiek apzināti šmucēta, lai samazinātos tās vērtība un tad kā glābējs parādītos kāds pietuvināts valsts akciju paketes pircējs?