Protams, ir pierasts, ka Latvijas politikā ik pa laikam notiek vairāk vai mazāk dīvainas lietas. Patiesību sakot, tādas politikā notiek visā pasaulē un bez tām dzīve būtu, ja ne savādāka, tad garlaicīgāka jau pavisam noteikti. Tomēr apstākļi, kādos Mārtiņš Bondars varēja kļūt par Reformu partijas (RP) Rīgas mēra amata kandidātu, pārmaiņu vadītāju un partijas biedru, pārspēj gandrīz jebko no pat mūsu politikā iepriekš pieredzētā.
Jo paskatīsimies uz šo procesu bezkaislīgi. Atsevišķi redzami partijas biedri, Saeimas deputāti un vēl nesen augstas valsts amatpersonas par savas partijas varbūtējo jauno līderi uzzināja tikai no masu medijiem, šis jautājums tika apspriests šaurā partijas līderu lokā, apejot valdi, Bondara iepriekšējie politiskie izteikumi nekādi neiet kopā ar RP līdzšinējo darbību, turklāt publiskajā telpā parādījās informācija, ka viņš partijā būtu gatavs ienākt ar savu komandu un uzstādījumiem par zatleriešu pašreizējā premjera amata kandidāta Edmunda Sprūdža turpmāko lomu partijā.
Līdz šim bija ierasts, ka šādā pusslepenā veidā tiek piemeklēti mazāka ranga darboņi, varbūt dažreiz arī valsts prezidenti (labi, būsim godīgi, šādā veidā tika atrasti gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Valdis Zatlers, gan Andris Bērziņš), tomēr nekad ne partiju līderi un cilvēki, kuri pretendē uz saimnieciski politiskiem amatiem. Tur tomēr partijas vienmēr skatījušās uz saviem apcirkņiem, vētījot esošos biedrus, un radījušas vismaz ilūziju par to, ka uz augšu var izsisties jebkurš aktīvists. Tāpat vārda tiešā nozīmē smieklīgas bija arī iespējamās Bondara ambīcijas panākt Sprūdža nomaiņu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā. Skaidrs, ka Sprūdžs, visticamāk, nav tas veiksmīgākais ministrs un galīgi nevēlos kļūt par viņa aizstāvi. Taču Sprūdžs tomēr ir viens no cilvēkiem, kas RP izveidoja un lielai daļai vēlētāju joprojām, ja ne simbolizē, tad vismaz asociējas ar to. Un būtu tikai normāli, ja par viņa ietekmi un politisko likteni demokrātiskā ceļā lemtu partijas biedri un vēlētāji, nevis mistiski, kā no burvja cepures izvilkti partijas glābēji. Turklāt - vai varam iedomāties situāciju, kad, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs Demokrātu partija pēkšņi paziņo, ka tagad tās jaunais pārmaiņu līderis būs kāds Misters X, bet kaut kāds tur Baraks Obama nav attaisnojis tās cerības un tagad lai atkāpjas no amata un pastāv pie ratiem?
Droši vien Bondars to visu lieliski saprata, un viņa atteikums ir tikai loģisks. Visā šajā stāstā vairāk izbrīna RP pašreizējo formālo un neformālo vadītāju rīcība, ambīcijas un gaidas. Jo tas, ka iespējamais līderis šādā veidā tika meklēts no malas, liecina tikai par to, ka ne zatleriešiem ir kadru kalve, ne kāda skaidra struktūra un hierarhija, ne viņi vispār uzskatāmi par partiju tradicionālā izpratnē. Normālā, tradicionālā partijā līderus tomēr izvēlas biedri, nevis nozīmē šaurs vadoņu loks un, ja RP ar steigu neizvērtēs šo katastrofālo kļūdu, tā var kļūt arī par tās pēdējo pieļauto.