Nesen kāds uzņēmējs pasūtījis vairākus kliņģerus, vēlāk ieradies ar ziediem. «Viņš pateicās, visiem ļoti garšojis un ēdāji pārsteigti jautājuši, kur Latvijā vēl cep tādus kliņģerus?» priecīgi stāsta Daiga Kišuro (47). Bet saimnieko visa Kišuro ģimene, un apkārtējie priecājas, ka viņiem izdodas arvien kas jauns.
Nomaļus, bet ievēroti
Pirms piecpadsmit gadiem sākuši ar maizes cepšanu, bet nesanācis, toties konditorejas izstrādājumi visiem gājuši pie sirds un uz kārā zoba.
«Ja loģiski padomā, tas bija traks solis šeit kaut ko būvēt, jo, braucot pa lielo šoseju, neviens nevar iedomāties, ka nomaļus ir kafejnīca,» prāto Ervīns Kišuro (47), kuru ģimene dēvē par galveno ideju radītāju, nu jau arī dēli Mārtiņš (27) un Kārlis (25) ir iekšā uzņēmuma radīšanas procesā.
Pirmie Bemberu maiznīcas atklājēji bijuši vilciena biļešu kontrolieri, jo stacija pavisam blakus, tāpat neskaitāmie dārziņu īpašnieki. Pārējiem saulkrastiešiem mutvārdu reklāma pati parādījusi ceļu pie garšīgajām smalkmaizītēm.
Kafejnīcā sastaptā Inga Lietiņa līdzņemšanai paņēmusi daudz šokolādes eklēru, tos te saucot par brūnajiem džekiem - lieli un garšīgi. Kad braucot viesos, ciemakukuli pērkot tikai te. Viņasprāt, Kišuro ģimenes uzņēmums zeļ un plaukst, jo ir laba kvalitāte un jauka attieksme pret klientiem.
Tam piekrīt arī autobusu vadītājs Aldis Keišs, kas slavē lielisko apkalpošanu, tāpat viss esot svaigs un garšīgs. Viņš sevi uzskata par pastāvīgu apmeklētāju: «Man ļoti svarīgi un izdevīgi, ka kafejnīcas darba laiks sākas jau sešos no rīta, un daudziem būtiski, ka līdz pat astoņiem vakarā.»
Saimnieces Daigas vecaistēvs Jānis Bemberis bijis dārznieks un maiznīcas vietā pirms pusgadsimta slējušas lielas siltumnīcas. Par godu viņam maiznīca tikusi pie sava nosaukuma.
Palīdz sportiskais azarts
Darbīgi ir ne tikai Daigas radi. Ervīns, lai arī studējis RPI Elektroenerģētikas fakultātē, aizrāvies ar sportu, aktīvi trenējies kalnu slēpošanā. Ervīns ar Daigu saskatījušies Saulkrastos, jo jaunais rīdzinieks vasarās atpūties netālu vecāku vasarnīcā.
Kad 2000. gada sākumā maiznīcā apgrozījums sācis sarukt, nosprieduši, ka visu nevar mest pār vienu kārti, pieņēmis uzaicinājumu vadīt slēpošanas trasi Riekstu kalns Baldonē. Tas attaisnojies, jo ziemās trase palīdz nopelnīto ieguldīt attīstībā Saulkrastos.
Ka Ervīns Kišuro prot saimniekot, liecina gan tas, ka Riekstu kalns kļuvis par slēpotāju visvairāk apmeklēto vietu, gan tas, ka Saulkrastu domes pārstāvji piedāvāja viņiem paplašināt telpas arī pilsētas centrā, Saulkrastu bibliotēkā. Jau vasarā ieeja bibliotēkā vairs nebūs no sāna ejas, bet gan cauri jaunajai Bemberu maiznīcas kafejnīcai. Kamēr tēvs ar jaunāko brāli Kārli ziemā pa kalnu, tikmēr Mārtiņš seko remontam jaunajās telpās. Būs iespēja ne tikai lasīt grāmatas un sērfot internetā, bet arī pa reizei baudīt ko garšīgu.
Maiznīcā cep picas īpašā malkas krasnī, kas noskatīta Itālijā, cep arī kebabu maizes čaulas, tās piegādā tālāk Rīgā. Šim nolūkam no Izraēlas atveduši speciālas iekārtas. Šobrīd visas ģimenes prāti jau aizņemti ar jaunu saldējumu recepšu gudrošanu, jo iegādājušies saldējuma ražošanas mašīnu.
Veiksmīgi iesaistās dēli
Daiga stāsta, ka lielā mērā viss notiek pēc Mārtiņa diplomdarba projekta. Sākumā viņš studējis Sporta akadēmijā, bet pierunājusi, lai labāk mācās biznesa vadību, un izdevies veiksmīgi.
Lai arī šobrīd Mārtiņš vada būvdarbus, pats uzsver, ka galvenais ir ražošana. Viņaprāt, strādājot pie cita, būtu jādara konkrētais pienākums, bet ģimenes uzņēmumā ir iespēja brīvi izpausties. «Tūlīt sāksim ražot saldējumu, arī konditorejā var gudrot ko jaunu bezgalīgi, tas ir interesanti,» uzskata Mārtiņš Kišuro.
Neiztiekot arī bez strīdiem, bet tajos dzimstot patiesība. «Mūs visus interesē galarezultāts, un jaunas idejas radām kopīgi,» uzsver Ervīns, un pārējie piekrīt.
Kārlis no visiem esot visstraujākais, ne velti turpina tēva iesākto un kļuvis par vairākkārtēju Latvijas čempionu nobraucienā ar kalnu velosipēdu jeb tādā disciplīnā kā daunhils. Daudz ceļojis arī ārzemēs, bet pārliecināts, ka nav skaistāku vietu par Saulkrastiem un Latviju. Arī viņš naglojot un skrūvējot visu, kas saimniecībā nepieciešams.
Par tradīciju kļuvis katru pavasari visiem aizbraukt paslēpot uz citu valsti. Ļoti iepaticies Austrijā un Šveicē, bet visvairāk Itālijā. Tur smeļoties visvairāk iedvesmas. Šoreiz cerot nolūkot atkal kādu picas recepti, iespējams, aizgūs kādu ideju jaunās kafejnīcas interjeram. «Latvijā ir vietas, kur ir smalki, bet nav mīlīgi, vēlamies, lai pie mums cilvēki justos omulīgi,» stāsta ģimenes galva.
Kišuro ģimene darbu dod daudziem cilvēkiem, arī radiem un draugiem. Vasarā atelpu nejutīšot, bet viņi no darba nebaidās, vienīgi teic, ja vasara būtu piecus mēnešus, galvu varētu pacelt vēl augstāk.