Uzzinot, ka, pēc pēdējām Eurostat ziņām, Latvija ieņem pirmo vietu ES pārapdzīvotu mājokļu ziņā, Ziepniekkalna namamāte nopūšas un vēlas palikt anonīma: «Tā arī dzīvojam... Izrādās, pārapdzīvojam. Jau tā smagi apzināties, ka vietas maz, dzīvoklis ir pagaidu dzīvesvieta. Lai par to vēl stāstītu publiski, labāk ne...»
Tomēr jautājums, kā pārveidot, pārbūvēt, lai visiem būtu vieta, ģimenei ir aktuāls. Visi dzīvo kopā, apstākļu spiesti, - dēli studē, piestrādā par nelielu algu, bet papildu ienākumu, lai īrētu atsevišķu dzīvokli, nav. Vienīgie pelnītāji ir vecāki, kuriem pagājušajā gadā tika samazināta alga. Kad bērni bija mazi, bija citādi, dzīvoklis šķita liels, tagad katram vajag savu intīmo telpu, un tas rada problēmas, atzīst tēvs.
Ģimene bija griezusies pie profesionāla arhitekta ar lūgumu palīdzēt pārplānot dzīves telpu, lai visiem šaurībā tomēr ērti. Arhitekta atbilde bija citāda, nekā ģimene bija gaidījusi. Ieteica neaizrauties ar pārplānošanu, bet meklēt citu risinājumu dzīves kvalitātes uzlabošanai.
«Lai pie kādas sērijas būtu pieskaitāms dzīvoklis, arhitektam jāredz situācija dabā,» atturīgi par sienu pārbūvi izsakās sertificēta arhitekte Ilze Kalvele. «Lai arī pēc viena padomju gosta celts, jebkuras sērijas nams izrādās uzbūvēts ar atkāpēm no pieņemtajiem normatīviem.» Tikai tāpēc, ka sienas plānākas par 15 cm, tas nenozīmē, ka tās var nojaukt. Lai atceramies, ka mājas padomju laikā celtas citādi, brigādēm bija racionalizācijas priekšlikumi, projektu īstenoja, kā «varēja», nevis kā bija paredzēts.
Par spīti arhitektu atturīgumam dzīvokļu pārplānošanā, izmantojot iespēju iegādāties labas kvalitātes būvmateriālus un jaunās tehnoloģijas, tos pārbūvē. «Mūsdienās dzīvokļu pārbūves iespējas ir plašas. Lai gan būvvaldē iesniegtajos būvprojektos tiek konstatētas neatbilstības Latvijas būvnormatīvu un citu normatīvo aktu prasībām, dzīvokļus tomēr pārbūvē,» Dienu informēja Rīgas būvvaldes Projektu izvērtēšanas nodaļas vadītāja Marika Treija.
Netipiski risinājumi
Arhitekte kā pirmo pārbūves darbu iesaka apzināties ģimenes modeli: cik guļamistabu vajag? Ko grib? Cik cilvēku aiz sevis vēlas aiztaisīt durvis? «Ja katram nesanāk atsevišķa guļamistaba, var izveidot vismaz piesegtu guļamnišu,» uzskata Ilze Kalvele. Būtiski, lai būtu dabiskā gaisma. Ja nav tās, var veidot guļamistabu dziļumā, ieliekot matētu stiklu, - cilvēks guļ gluži vai tā kā skapī - lai vismaz var redzēt, kā mainās diena ar nakti.
Uz katru cilvēku ir aprēķināts gaisa kubatūras limits. Veikti aprēķini, ka birojos nedrīkst būt mazāk par četriem kvadrātmetriem uz vienu garīgā darba strādnieku. Ja mēdz nākt apmeklētāji, jābūt astoņiem kvadrātmetriem. «No pieredzes esmu konstatējusi, ja noteiktā platībā jāsaliek vairāki cilvēki, noteikti ieteiktu nevis jaukt sienas, bet iebūvēt - kaut ar abpusējiem grāmatplauktiem vai skapjiem jārada iluzori noslēgta telpa,» stāsta arhitekte I. Kalvele, «kaut aizgaldiņš. Cilvēkam vajag vidi, kur viņš var ieiet sevī.»
Ja pārbūvējot «aizgaldiņā» nesanāk durvis, var veidot vismaz norobežotu vietu. «Dzīvokļa plānu nevar pataisīt lielāku,» arhitekte ir veikusi pārplānošanu, bet norāda - dzīvokļa iemītniekiem jāsaprot, ka viņi «neierakstās šajā sistēmā». Rīgā ir ļoti daudz tukšu dzīvojamo telpu, bet nami stāv neapdzīvoti, jo potenciālie īrnieki nespēj segt telpu izmaksas.
Plāns platību nepalielinās
Arhitekte uzskata, ka šajos ekonomiskajos apstākļos jāiemācās rotēt: «Noteikti ir kāds pensionāru pāris, kas palicis dzīvot četristabu dzīvoklī bez ērtībām, bez apkures, un viņiem ir grūti. Labāk veciem cilvēkiem pārcelties uz vietu, kur ir ūdensvads, apkure, vannasistaba, bet ģimenei ar bērniem jāiet uz dzīvokli bez labierīcībām un lielākā platībā jāveido jauna mājvieta.»
Pēc arhitektes domām, galvenais ir platība, un tad to var iekārtot, kā vēlas. Lielākā platībā ikviens arhitekts var ieprojektēt gan siltumavotu, gan vannu ar boileru, gan pārplānot istabas, ielikt siltās grīdas vai izveidot dzīvokli dzīvoklī, kurā ir labi un ērti. «Dzīvoklis ir pagaidu dzīvesvieta. Dzimtas mājām ir cits piegājiens,» ir pārliecināta arhitekte I. Kalvele.
«Iespējams, tā ir Latvijas un latviešu kā vietsēdes tautas tipiska rakstura iezīme - par tiem, kuri staigā no vietas uz vietu, nav labs priekšstats,» grūtsirdīgi nopūšas Ziepniekkalna ģimenes galva. Viņš ir pārliecināts, ka dzīvoklis šajā dzīvē tomēr ir ļoti liela vērtība, kuru tā vienkārši nemaz nevar mainīt. Viņš neslēpj, ka vēlas, lai viņa bērni nemētātos pa pasauli, pa būceņiem, kā tas bijis pašam, kad ienācis no laukiem studēt Rīgā. «Grūti pieņemt, ka pilsētas dzīve piespiež rīkoties pretrunā ar latviskās dzimtas tradīcijām. Latviešiem tas nav pieņemami, un pārcelšanos uzskatu par ļaunāko murgu.»