Tiešā demokrātija - cik aktuāls šis jautājums ir un cik viegla vai grūta paredzama tā īstenošana?
Pirmām kārtām ievērības cienīga ir pati Prezidenta Valda Zatlera rīcība. Pēc iepriekšējām ultimatīvajām prasībām valdībai un Saeimai šī ir jau kārtējā reize, kad viņš visai skaidri norāda, kādu vēlētos redzēt Latvijas politisko dzīvi. Pirms tam tas bija saistībā ar politisko «lokomotīvju» sistēmu, KNAB darbu un visu pārējo. Prezidentam Latvijas sistēmā tā ir diezgan neraksturīga rīcība. Tas tikai norāda uz krīzes dziļumu. Prezidents saprot: ja viņš kaut ko nedarīs, tad būs slikti gan sabiedrībai, gan viņam. Nesenā diskusija bija tā turpinājums.
Prezidentu sevišķi interesē ideja par sabiedrisko līgumu vai paktu starp valdību, uzņēmējiem, darba ņēmējiem, partijām utt. Nav īsti skaidrs, kas varētu būt konkrētie šāda līguma slēdzēji.
Pēc iespējas daudzi. Kaut ko līdzīgu pašlaik mēģina Spānija.
Par modeli tika minēta Īrija, kur šāds līgums spēkā ir jau ilgstoši. Lai gan SAK priekšlikums par līgumu tika uzņemts skeptiski, diskutētāji tomēr nolēma turpināt diskusiju un šo ideju attīstīt. Galvenais dzenulis būtu likt partijām par kaut ko nopietni vienoties. Piemēram, par nodokļiem vai par Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda nosacījumu ievērošanu. Es gan esmu skeptisks, vai partijas spēs pārvarēt savas atšķirīgās ekonomiskās intereses un kārdinājumu profilēties. Īpaši šai priekšvēlēšanu laikā.
Bet vai tās tiešām ir partiju intereses vai tomēr tikai atsevišķu sponsoru?
Jā, bet partijas aizvien nav pārvarējušas atkarību no šiem cilvēkiem.
Diskusijā izskanēja atziņa, ka atšķirībā no Rietumvalstīm mūsu arodbiedrības vēl ir ļoti vārgas un līdz ar to nespēj īsti formulēt savas intereses un pārstāvēt un aizstāvēt darba ņēmējus. Tai pašā laikā uzņēmēji ir diezgan labi organizēti un pārstāvēti, un viņu intelektuālais potenciāls nav slikts, ja kā piemēru ņemam Darba devēju konfederāciju un Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Viņi par līgumu bija ļoti ieinteresēti, jo šādās diskusijās sevi saredz kā partnerus valdībai un Saeimai. Izskanēja arī bažas, ka šāds līgums varētu iecementēt politiķu vēlmi ignorēt dažus kritiskus medijus un nevalstiskas organizācijas. Tā teikt, ja gribat nodarboties ar politiku, tad stājieties arodbiedrībās, darba devēju organizācijās vai partijās, bet citādi nejaucieties, jo mums ir līgums.
Par medijiem nu gan nav ko baidīties - tie ir viena no varām, vienalga, ar vai bez sociāliem līgumiem valstī.
Šāda skepse izskanēja no nevalstisko organizāciju puses, ne no medijiem.
Otra diskusijas lielā doma bija par nepieciešamību partijas konstitucionalizēt, pret ko es arī esmu skeptisks. Satversmē jau gana daudz tas ir atrunāts. Ja runājam par partiju finansēšanu, politisko aģitāciju un tamlīdzīgi, tad, protams, pārmaiņas ir vajadzīgas, tomēr grozīt Satversmi, lai papildus tajā nostiprinātu partiju lomu, nevajag. Pret to iebildumi bija arī klātesošajiem juristiem. Tā pamatideja ir mēģināt vairāk leģitimizēt partijas, grozot Satversmi un normatīvos regulējumus, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret partijām. Es gan teiktu, ka daudz lietderīgāk ir domāt par to, kā ar jau esošajiem likumiem stimulēt un piespiest partijas atskaitīties un uzturēt saikni ar vēlētājiem.
Šai ziņā varētu runāt par kaut kādu cenzu. Piemēram, ja gribi startēt nākamajās vēlēšanās, dabū 500 parakstus no katra vēlēšanu apgabala, kurā esi nolēmis balotēties. Ir dažādi mehānismi, kā partijām likt tiešām sazināties ar vēlētājiem, ne tikai pastarpināti caur plašsaziņu.
Šobrīd situācija ir zināmā mērā paradoksāla: piespiest politiķus kļūt politiskiem.
Jā, lai viņi kaut ko tiešām pārstāvētu. Tā ir mūsu vēlēšanu sistēmas nelaime. Vēl arī atkarība no lielajiem naudas devējiem, kas politisko eliti atrauj no tautas.
Vēl tika diskutēts par tiešo demokrātiju un pašvaldību referendumiem, kas guva gandrīz vispārēju atbalstu. Šis jautājums ticis cilāts jau agrāk, bet politiķi to «noraka». Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris norādīja uz interesantu aspektu, ka pašvaldību referendumi ir laba lieta, bet tie var tikt vērsti pret minoritātēm, kas nav valsts kopējā politika. Piemēram, nesenais referendums Šveicē, kas aizliedza minaretu celtniecību pie musulmaņu mošejām.
Var domāt, ka tas vairāk bija par tradicionālās kultūras telpu. Viņi jau referendumā neteica: «Mēs ienīstam musulmaņus.»
Nē, bet vēstījums tik un tā bija skaidrs. Katrā ziņā tas ir interesants aspekts, kas jāpatur prātā - ne visus jautājumus vajag pakļaut tiešajai demokrātijai. Lai gan pati doma droši vien tiks attīstīta tālāk.
Vēl tika spriests par pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu. Par to ir ļoti daudz runāts un rakstīts. SZF divreiz ir izdevusi demokrātijas audita pētījumu, arī pārskatus par tautas attīstību. Kad es vēl biju valdībā, bija pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programma, kas balstījās ļoti dziļos pētījumos. Bet sausais atlikums ir gandrīz nekāds. Mēs it kā zinām, kas būtu jādara, bet līdz šim ir trūcis politiskās gribas.
Vēlēšanu sistēmas maiņa jeb pati tikšana līdz politikai, atgriezeniskā saikne ar elektorātu, tad vēl partiju finansēšanas reforma - daži darāmie darbi ir ļoti skaidri.
Jābūt piesardzīgiem. Prezidents gan ar zināmu patosu sacīja, ka jādomā, kādā valstī mēs pamodīsimies pēc vēlēšanām un tamlīdzīgi, tomēr nevajag lolot ilūzijas, ka gada laikā notiks lielas izmaiņas. Izmaiņas partiju dzīvē notiks pakāpeniski, pa mazam solītim. Ja kāds saka, ka nākamā valdība būs pilnīgi bez oligarhu ietekmes, es tam neticu. Kardinālas pārmaiņas gada laikā ir maz ticamas, bet, ja mēs spētu ieņemt pareizo virzību, tas jau būtu daudz.
Kāda ir pašreizējā situācija Latvijā, salīdzinot ar laiku, kad jūs bijāt integrācijas lietu ministrs?
Jautājumi, ar kuriem es nodarbojos, vispār vairs nav dienas kārtībā. Integrācijas politika šobrīd nevienu neinteresē. Visas institūcijas ir likvidētas, sākot ar Sabiedrības integrācijas lietu sekretariātu un beidzot ar Naturalizācijas pārvaldi. Paši jautājumi gan nekur nav pazuduši, tie kaut kad atkal aktualizēsies, un tad atkal visu vajadzēs sākt no nulles. Nelaime ir tajā, ka nav konsensusa, ko vispār vajag darīt. Kad biju ministrs, mani sita no visām pusēm, jo es vismaz biju gatavs kaut ko plānveidīgi darīt un saņemt par to arī kritiku, lai gan nekāda skaidra pasūtījuma par darāmo no Saeimas nebija. Pašlaik nav ne vienprātības, ne intereses vai vēlmes par to vispār runāt. Ir izstrādāti trīs dažādi dokumenti, trīs atšķirīgas integrācijas pamatnostādnes, kas nav apstiprinātas, jo nevienu tas neinteresē. Šajā jomā ir strupceļš. Bet citās jomās nekas būtiski nav mainījies.
Latvijas prese jums nesen uzbruka, ka, būdams Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) priekšsēdētājs, esat pieļāvis šīs komisijas ziņojumu ar ieteikumu Igaunijai mīkstināt naturalizācijas prasības. Jūs attaisnojāties, ka nespējat daudz ko ietekmēt.
Tai ziņā viņi mani mazliet sagrozīja.
Tad ar tiešo demokrātiju tur problēmu nav?
Nē. Komisijā priekšsēdis esmu divus ar pusi mēnešus. Pirmā manis vadītā plenārsēde būs tikai aprīļa beigās, tā ka runāt par manu ietekmi vai tās trūkumu ir pāragri. Jebkurš ECRI ziņojums ir kolektīva darba produkts. Protams, es kā priekšsēdis kaut ko varu ietekmēt dienas kārtībā vai kaut kādos akcentos, bet kopumā tā ir koleģiāla institūcija, un kolēģi mani izvirzīja, lai es vadu viņu sēdes un pārstāvu viņus publiski un citās Eiropadomes struktūrās. Mana funkcija ir aizstāvēt un popularizēt ECRI ziņojumus, vienalga, ko es par tiem domāju.
Bet kopumā es piekrītu arī šai rekomendācijai un uzskatu, ka ne vien Igaunijā, bet arī Latvijā nekas traģisks nenotiktu, ja mēs liberalizētu Pilsonības likumu. Par to es runāju jau pirms kādiem 12 gadiem un aizvien uzskatu, ka tas ir absurds - Latvijā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas aizvien dzimst nepilsoņi. Kāds tam jaundzimušajam sakars ar PSRS? Šai ziņā izmaiņas vajadzīgas gan Igaunijā, gan Latvijā.