Lai arī Latvijā aitu kopskaits uz kopējā lopu fona ir pavisam neliels - tikai 79,7 tūkstoši (liellopi - 380,6 tūkst., cūkas - 259,6 tūkst.), Zemkopības ministrija (ZM) atzinusi, ka šī nozare ir perspektīva, jēra gaļas eksports arī pērn piedzīvojis lielāko kāpumu - par 76% vairāk nekā 2010. gadā. Smiltenes jēri lielākoties nonāk pie islāmticīgajiem Eiropā.
Jēri brauc prom
«Jāsaka paldies Saeimai, kas neatbalstīja dzīvnieku aizstāvju vēlmi aizliegt halal kaušanu, - šī nozare Latvijā ir ļoti perspektīva,» uzskata A. Pauls-Pāvuls, kura jēri arvien biežāk tieši no kautuves tiek vesti uz Helsinkiem - nelielu gaļas veikaliņu, kas apkalpo musulmaņu kopienu. Viņš norāda, ka Latvijā aitu skaits ir tik niecīgs, ka ar to nav iespējams konkurēt un iekļūt Eiropas lielveikalu ķēdēs, taču musulmaņu gaļas veikali ir mazi. «Viņi brauc uz Latviju, skatās, vai gaļa ir pareizi iegūta, ar viņiem zemnieki var runāt par cenu,» stāsta aitkopis. Par jēru, kas nokauts atbilstoši reliģiskajām tradīcijām, dzīvsvarā var dabūt 3,66 latus par kilogramu, taču parastās kautuves piedāvā gandrīz uz pusi mazāk - divus latus kilogramā. Tāpēc vietējos veikalos Latvijā audzētu jēru gaļu atrast ir gandrīz neiespējami. Tirgošanos apgrūtina arī likumdošana - mājās kautu gaļu tirgot nedrīkst, tikai patērēt pašu galdam, tāpēc jēriņi brauc aiz robežām pie musulmaņiem. «Ja būtu kaušanas prēmijas, līdzīgi kā ir par katru gaļas liellopu, iespējams, zemnieki tomēr izvēlētos lielākoties aitas vest uz kautuvi, tā varētu izskaust arī nelegālo gaļas apriti,» spriež. A. Pauls-Pāvuls. Aitkopības blakusproduktiem izmantojuma īsti nav - vilnu savāc tikai daži nelieli uzņēmumi, aitādas ģērēt neatmaksājas, savukārt piena aitu šķirņu ganāmpulku Latvijā nav.
Rūpes par barību
Lai arī Latvijas tumšgalvju ģenētiskā fonda saglabāšanai izveidota atbalsta programma, tiek maksātas subsīdijas, līdz 100 latiem par vienu aitu, A. Pauls-Pāvuls izvēlējies tās krustot ar citām šķirnēm - viens no iemesliem ir, ka tumšgalves ir dārgas. «Latvijas tumšgalvi kā šķirni sāka veidot XX gs. trīsdesmitajos gados, lai uzlabotu vilnas kvalitāti; nav tās labākās gaļas īpašības, bet kā mātes tās ir labas, tāpēc krustoju ar īpašiem gaļas šķirņu teķiem,» skaidro aitkopis. Mazie melnie un nešpetnie jēriņi ar pavisam miniatūriem radziņiem dzimuši pēc krustošanas ar Rietumāfrikas dorperu, gaišie ar raibiem vai pat baltiem ģīmīšiem - cēlušies no merīnteķa, pavisam drīz pirmo reizi pavasara saulīti ieraudzīs jēriņi, kuru tēvs ir teksela teķis ar cūkai līdzīgu purnu, tieši ar šo šķirni vēl pagājušajā gadsimtā krustotas tumšgalves, lai panāktu augstāku gaļas kvalitāti. «Teķis ir puse panākumu - ja var atļauties pamatīgas pļaušanas un ganību platības, darba ziņā īsti nav starpības, vai turi desmit vai simts aitu,» stāsta A. Pauls-Pāvuls. Lielākās galvassāpes viņam un arī citiem aitkopjiem sagādājot lopiņu barošana.
«Latvijā zāles lopbarības bāze ir katastrofālā stāvoklī, ne Eiropas Savienībai, ne ZM nerūp, kādi zālāja maisījumi tiek audzēti, kas tiek izmantots lopbarībai un kā tā tiek sagatavota,» sūdzas aitkopis, kurš uzskata - lai Latvijā attīstītos lopkopība, ir jādomā par zāles selekciju un vietējās zāles ražošanu tieši lopbarības platību sēklām. Bioloģiskajā saimniecībā viņš savu sprogaino ganāmpulku ar barību apgādā pats - vasarā aitas pārtiek no ganību zāles, ziemā tās dabū skābsienu un spēkbarību, ko sagatavo no pašu audzētām auzām un zirņiem. Šogad būs eksperiments - ziedošu pupu stādu rituļi. Ganāmpulkam vēl ir kur augt - ja uzlabosies barošanas iespējas, vieta būtu kādām 2000 aitu mātēm. «Tas būtu normāls bizness vienai ģimenei, ar tādu ganāmpulku var izdzīvot arī bez subsīdijām,» cerīgs ir A. Pauls-Pāvuls.