Mums ar pateicību ir jāsagaida katrs rīts, jo ārā nav 1941. gada jūnijs. Mūsu krīzes, mūsu Saeimas atlaišanas un viss lielais sadzīves stress ir mierlaika problēmas. Daudzi, ak dievs, cik daudzi 1941. gada cilvēki paņemtu sev mūsu smagākās problēmas, ja tik varētu neatrasties tur - tajā laikā un tajā vietā. 1941. gada 14. jūnijā. Daži saka - nevajag salīdzināt, tas bija cits laiks.
Vajag salīdzināt, un vajag atgādināt. Cilvēkiem ir jāzina, ka arī tādas lietas var notikt civilizētā Eiropas kontinenta vidū. Cilvēkiem vajag zināt, ka var notikt tādas pārvērtības, kas kaimiņus un līdzpilsoņus pārvērš līdz nepazīšanai. Vajag zināt, kā, slēpjoties aiz augstiem ideāliem, atbrīvojas zemākie instinkti.
Toreiz 1941. gada jūnijā no Latvijas moku ceļā uz Sibīriju lopu vagonos tika izsūtīti 15 443 cilvēki, arī zīdaiņi, bērni, sievietes, veci un slimi cilvēki. Lielākā daļa no «pirmā izsūtījuma», paša baisākā, neatgriezās nekad. Latvijā plosījās Baigais gads. Cilvēki tika šauti, spīdzināti un mocīti čekas pagrabos. Mūsu dzimtenē sākās gari zvērību gadi. Šausmas turpinājās vairāk nekā desmitgadi, līdz Staļina nāvei. Viens par otru baisāki režīmi piesmēja Latvijas valsti. Un ne jau tikai iebraucēji veica zvērības. Staļina un Hitlera necilvēku režīmiem kalpoja «mūsējie». Baismīgi daudz bija vietējo īsteno nacistu un īsteno komunistu, kuri nekad neatzītu, ka vienkārši slepkavo. Viņi teiktu, ka cīnās par taisnīgu lietu. Diemžēl.