Ieskatoties multeņu ražošanas virtuvē, jāsecina, ka nekāds negaidīts uzplaukums Latvijas animācijas filmu nozarē tomēr nav noticis - bez prātīga nacionālā pasūtījuma varam palikt kā gana kvalitatīvi izpildītāji lielvalstu studijām, ik pa laikam uzzibot kādam pašmāju autordarbam, visticamāk, īsfilmas formā.
Līdzīgi kā savulaik Oskaram nominēto animācijas filmu Randiņš Belevilā (tapa studijā Rija), arī Čiko&Rita diemžēl nevar uzskatīt par Latvijas produktu. Aptuveni piecus miljonus latu vērtā Čiko&Rita kopproducēta Spānijas un Lielbritānijas studijās, tās režisori un scenāristi ir spāņi. Latvijas animācijas filmu studijas JetMedia animatori Inga Tabaka, Dita Māsēna, Dace Lūce, Indra Kadaka, Pārsla Mauriņa 2009. gadā strādāja pie Čiko&Rita animācijas kā viena no septiņām filmu studijām visā pasaulē. Latvijas studija saņēma jau gatavu scenāriju un filmas kadrējumu, arī filmas tēlus, un tās uzdevums bija tēlu atdzīvināšana, stāsta JetMedia vadītāja Inga Prauliņa. Viens no starptautiski pazīstamākajiem JetMedia producētajiem «vietējās izcelsmes» darbiem ir mākslinieka Vladimira Ļeščova (kopš 2007. gada nodibinājis savu studiju Lunohod) veidotā īsfilma Zuduši sniegā (2007), kas piedalījusies 59 starptautiskos animācijas filmu festivālos un saņēmusi astoņas balvas.
Jāizpleš robežas
Lai Latvija pati kļūtu par liela mēroga pilnmetrāžas filmas «saimnieci», jāatrisina filmu izplatīšanas jautājums, jo mūsu tirgus ir ļoti šaurs un, līdzīgi kā citviet Eiropā, «mūsu filmām ir grūti ceļot pāri robežām», saka I. Prauliņa. Un, protams, naudas jautājums: «Lai mēs būtu šāda mēroga filmu kopproducenti, runa ir par vismaz 10% ieguldīšanu no filmas kopbudžeta, kas Čiko&Rita gadījumā ir ap pieciem miljoniem latu.» I. Prauliņa pārliecināta, ka animācijas studija Latvijā var sekmīgi pastāvēt, realizējot pasūtījuma darbus citām studijām, jo ar roku zīmētu animāciju pasaulē aizstājuši datori un labus meistarus atrast nav viegli.
Arī filmu studijas Rija vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis domā, ka labs animators darbu šobrīd atrast var: «Ir jūtams kvalitatīvu mākslinieku trūkums, es varētu pieņemt darbā cilvēkus desmit.» Viņš uzsver - Latvijā būtu vajadzīga animatoru skola, jo vēsturiski jaudīgu mākslinieku bāze nav izveidojusies. Ja Latvija grib pati veidot liela mēroga filmas, ir jābūt attiecīgam nacionālajam pasūtījumam, tajā skaitā animācijas seriālu pasūtījumam no TV. Pretējā gadījumā mūsu animatori paliks kā citu valstu studiju pasūtījumu izpildītāji un daži varēs atļauties strādāt paši pie savām īsfilmām. «Visai animācijas nozarei paredzētais gada finansējums ir 156 tūkstoši latu. Viena pilnmetrāžas filma Eiropā izmaksā no pieciem līdz 16 miljoniem eiro,» saka V. Kalnaellis.
Mākslinieks Reinis Pētersons, kura veidotā īsfilma Ursus (studija Atom Art), izturot 5700 filmu konkurenci, tika iekļauta Klermonferānas īsfimu festivāla konkursa programmā, domā, ka Latvijai jāiet abi ceļi - jāsadarbojas ar lielajām studijām kā izpildītājiem un jāturpina strādāt pašiem pie sava autorkino.
«Pašlaik vēl mums ir resursi, bet cik ilgi? Nozare nīkst atbilstošas izglītības trūkuma dēļ,» saka Jurģis Krāsons, kura veidotā filma Norīt krupi pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā un pērn plūca uzvaras laurus starptautiskajā īsfilmu festivālā Grieķijā.
Vajadzīgs jaudīgs kodols
«Mēs studiju [Dauka] esam aizvēruši. Naudas situācija ir ļoti grūta, Kino centrs mūs neatbalstīja,» saka pazīstamā režisore Roze Stiebra, kura animācijas laukā Latvijā strādājusi aptuveni 40 gadu. Pagaidām pēdējā Daukas filma ir Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu (2010), kopumā R. Stiebras vadībā tapušas aptuveni 60 animācijas filmas, to skaitā tādi nacionālie hiti kā Neparastie rīdzinieki (2001) un Ness un Nesija (1991), arī starptautiski augsti novērtētā filma Kaķīša dzirnavas (1994), kas līdz ar citām balvām saņēma arī otro godalgu bērnu filmu festivālā Čikāgā.
R. Stiebra uzsver filmas enerģētiskā kodola - režisora/ mākslinieka - izšķirošo nozīmi liela mēroga autorkino tapšanā. «Ja ir autora enerģētika, motivācija, tad ar šo idejas spēku var paveikt ļoti daudz. Citādi mēs to sienu neizsistu,» par animācijas pirmssākumiem saka R. Stiebra. Šobrīd Latvijā pietrūkst gan uz lielām idejām iedvesmot spējīgu režisoru, gan arī kvalitatīvu izpildītāju, jo animācijā kā nozarē nav izveidojusies spēcīga bāze. «Padomju laikā Maskava centās kontrolēt gan scenāriju tapšanu, gan materiāli tehnisko bāzi filmu tapšanai,» atminas R. Stiebra, uzsverot, ka Latvijas animācijas pirmssācējiem 70. gados izdevies izvairīties no Maskavas nominētiem autoriem un «noturēt savu kanti, lai mūsu bērniem būtu mūsu pašu autoru filmas». Ļoti augstu novērtējot Latvijas mākslinieku sasniegumus starptautiskos festivālos, R. Stiebra tomēr aicina kino naudas dalītājus neaizmirst par mūsu pašu bērniem, kuriem tika radīta Latvijas nacionālā animācija.
Mākslinieks Roberts Cinkuss (savulaik kā animators strādājis pie filmām Fantadroms, Velniņi u. c.) domā, ka animācija pēdējā laikā zaudējusi radošo procesu, dodot vietu datoram un biznesa pusi pārzinošam projekta vadītājam.