L`Orￃﾩal Latvijas stipendiju programmas Sievietēm zinātnē koordinatores Esteres Braķes un viņas vīra pedagoga vēsturnieka Egila Braķa ģimenē vienpadsmit gadu dzīvoja viņu viedā draudzene ksolo jeb Meksikas kailsuns Ksiu. Viņas fotogrāfija joprojām ir Egila mobilajā telefonā, bet Estere no sava telefona bildīti izņēma, jo, tajā paskatoties, acīs vienmēr sariesās asaras. Datorā Ksiu fotogrāfiju ir daudz, un tur tās paliks vienmēr. 2014. gada 29. jūnijā, tieši Pēterdienā, Braķu dzīvē ienāca vēl viens plikādas brīnums - Meksikas kailsune Grēta.
Tas nebija nejauši
Kad Ksiu jau bija ļoti slima, Egils un Estere, gribēdami viņu vēl kaut uz mirkli darīt laimīgu, nesa uz mašīnu un vadāja pa pilsētu, jo Ksiu ļoti patika ceļot vai pat vienkārši tikai pasēdēt mašīnā. Vasarās kopā ar saviem saimniekiem viņa ar laivu izbrauca daudzas Latvijas upes. Tagad Ksiu atdusas Braķu vasaras dārzā Carnikavā. Estere stāsta: «Zinājām, ka būs traki, kad viņa aizies, taču nebijām domājuši, ka gaidāmas tādas skumjas un emocionālas ciešanas. Šķita, ka dzīve zaudē krāsas. Mums gluži fiziski pietrūka viņas nomierinošās siltās klātbūtnes. Mājās vai izbraucienos, lai kur mēs paskatītos, bildē trūka viņas.»
Braķi nogaidīja divus mēnešus, pirms sāka lūkoties pēc jauna suņuka - lai mīlule paspētu reinkarnēties, ja nu gadījumā viņai vēl kāda dzīve dzīvojama suņa ķermenī. Lai gan daudzi paziņas teica to pašu, ko Egils un Estere klusībā domāja - ņemot vērā, cik cilvēciska un pat vieda bija Ksiu, visdrīzāk nākamreiz viņa uz zemes atgriezīsies jau kā cilvēks.
Aktīvi un brīžiem izmisīgi suņa meklējumi ilga vairāk nekā gada garumā. «Sākām meklēt Latvijā, tad - visā Eiropā. Bijām gatavi braukt pēc suņa kaut uz Ameriku vai Meksiku! Nevienas vidējā auguma ksolo meitenes (vēl ir lielie un miniatūrie) tumšā krāsā!»
Estere saka: «Gribējām ņemt tieši kucēnu, lai mums ilgāks laiks šajā dzīvē būtu kopā pavadāms. Beidzot no mīļa paziņas saņēmām saiti uz sludinājumu Ss.lv - tepat Baltezerā četrarpus gadu vecai Meksikas kailsunei tiek meklētas jaunas mājas. Aizbraucām tikai paskatīties, bet atbraucām mājās jau ar Grētiņu.»
Darba turpinātāja
Protams, vēl nebija izsāpējušas atmiņas par Ksiu. Estere stāsta: «Domājām, kā ieriktēt mūsu smadzenes, lai varētu Grētiņu pilnībā pieņemt kā savējo, lai nebūtu sajūtas, ka nododam Ksiu, kas mums bija un paliek karaliene māte. Tad sapratām, ka arī Grētiņa mums ir likteņa piespēlēta. Uztveram viņu nevis kā Ksiu aizstājēju, bet kā viņas darba turpinātāju. Pēc rakstura Grētiņa nav karaliene māte, drīzāk princesīte, un ir arī labi, ka viņas ir tik dažādas un vienlaikus - līdzīgas.»
Vaicāti, kāpēc Egils un Estere izvēlējās Meksikas kailsuni, abi skaidro: «Nu, saki, vai nav jauki - mēs ejam pa ielu, pretī nāk sadrūmuši cilvēki, bet, ieraugot ksolo, sāk smaidīt! Meksikas kailsuņi ir pieglaudīgi, dzīvesgudri un apveltīti ar dziļu intuīciju, labi sargi.» Egils bilst, ka ksolo esot vēl kāda raksturīga īpašība - viņiem nav visu zobu: «Klīst joks, ka citām šķirnēm izstādēs pārbauda, vai ir visi zobi, bet ksolo pārbauda, vai tie vispār ir! Nepilnais zobu «komplekts» gan parasti netraucē pilnvērtīgi dzīvot.»
Izvaicājot par līdzīgo un atšķirīgo starp Grētiņu un Ksiu, viens otru papildinot, Egils un Estere stāsta, ka Ksiu bija racionāla, neizdarīja liekas kustības, savukārt Grēta ir kustīga, jautra, meitenīga. Grētiņai, tāpat kā Ksiu, patīk sēdēt cilvēku pozā - taisnu muguru, nebalstoties uz priekškājām, kuras, starp citu, Grētiņa, tāpat kā kādreiz Ksiu, izmanto arī kā rokas. «Mēs smejamies, ka, izvēloties ksolo, esam tikuši pie suņa apvienojumā ar cilvēku, pērtiķi un kaķi. Grētiņa bieži, sēžot kādam no mums klēpī, izslej taisnu muguru un ar priekšķepām ieķeras mūsu rokās vai cenšas satvert dažādus priekšmetus. Ksiu centās ar pirkstiem paņemt pildspalvu un pati brīnījās, kāpēc tas neizdodas tik veikli kā mums. Kādā bildē redzams, kā Ksiu laivā grauž piparmētru, saņēmusi to ar pirkstiem. Kā jau daudzi suņi, arī ksolo kopē cits citu un mūs, cilvēkus.» Estere saka, ka Grētiņa ir suns, kas smaida: «No rīta, kad pamostamies un Grētiņa tik ilgi - veselu nakti - nav paijāta, viņa izlien no segas apakšas un smaidot prasās uz paiju. Kad tiek paijāta, viņa no labsajūtas nosvīst. Esmu dzirdējusi, ka suņi nesvīstot. Vai nu tā nav patiesība, vai arī ksolo nemaz nav suņi (Egils un Estere smejas). Šīs šķirnes suņu saimnieku vidū klīst jociņš par citplanētiešiem.»
Mācās saprasties
Braķi dažkārt Grētiņu sauc par acteku termoforiņu. Estere pasmaida: «Sunīša siltumu īpaši novērtējam, kad dzīvoklī ir vēss vai arī, kad nakti pavadām teltī, un to mēs vasarā darām bieži. Ksolo lieliski pilda termofora funkcijas - palienot zem segas, viņi ļoti ātri sasilda gultu. Ir tik patīkami, kad pieglaužas tāds izteikti mīļš un silts radījums - cilvēks saskaras ar silto, mīksto ādu pa tiešo, bez izolējošā kažoka. Gultas sildīšana bija viena no šo suņu funkcijām arī pie senajiem actekiem. Tika uzskatīts, ka ksolo palīdz arī tikt galā ar dažādām sieviešu kaitēm, artrītu, reimatismu un citām ar sāpēm saistītām slimībām.»
Estere turpina: «Mēs ātri iemīlējām Grētiņu, un viņa mūs pieņēma no pirmās dienas. Tagad mācāmies cits citu saprast arvien labāk. No Ksiu Grētiņa mantoja kaudzīti sarkano lakatiņu, pāris rotaļlietu un daļu mīļvārdiņu, piemēram, Dīdī, kas hindi nozīmē «vecākā māsa». Jau ierastajiem vārdiņiem ik pa laiciņam nāk klāt kāds jauns, jau tikai viņas. Tāpat kā savulaik ar Ksiu, mēs izbaudām katru dienu kopā ar Grētiņu.»