Ir jānodala divas lietas. Mūsu rīcība līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, kurā jāizdara maksimāli viss, jācīnās visās frontēs un visiem mums pieejamiem līdzekļiem. Un ir pilnīgi skaidrs, ka kaut ko klāt sākotnēji piedāvātajai summai mēs dabūsim. To jau Eiropas Komisija savā ziņā ir atzinusi… Protams, jautājums ir, cik daudz šis «klāt» būs. Tad, kad lēmumi būs pieņemti, tad tā cīņa ir jāliek malā un jāstrādā atbilstoši spēles noteikumiem.
Jāsaprot, ka lauksaimniecība nav monolīta. Turklāt ne tikai strukturāli - lielas, vidējas, mazas saimniecības, bet arī nozaru griezumā. Proti, šī nevienlīdzīgā ES politika, par ko mēs esam dusmīgi, rada dažādas konsekvences dažādām nozarēm. Ja runājam par graudkopību, kurā es darbojos, man nav bažu, ka pat zemāki atbalsta maksājumi ļoti būtiski ietekmēs manu konkurētspēju vienotā Eiropas tirgū. Mēs jau gadiem pārdodam graudus uz āru, caur biržas mehānismu, attiecīgi, ja nevienlīdzība ar franču vai vācu graudkopjiem vismaz nepalielināsies - un tāda cerība ir -, tad es Latvijas graudkopjiem lielas problēmas neredzu. Līdzīgi, manuprāt, ir piensaimniecības nozarē. Mēs, protams, piena produktus gan eksportējam, gan ievedam, tomēr piens ir lokāls produkts.
Kāpēc tā? Vajadzētu taču būt otrādi - arvien vairāk patērētāju pasaulē, spēj tikai pabarot.
Tādā aspektā, ka zemītes vairāk nekļūst, es piekrītu, šaubu nav, ka lauksaimniecība ir perspektīva nozare. Cita lieta, ka globāli atšķiras reģionu izpratne par to, kā labāk lauksaimniecību atbalstīt un kā atbalstīt nevajadzētu. Eiropā sava, Dienvidamerikā - sava, Ziemeļamerikā - sava, un tas kropļo tirgu. Un zemniekiem Latvijā ir jāseko līdzi šīm globālajām tendencēm, lai mēs spētu saprast savu vietu, nišu.
Un tā būtu?
Man šķiet, ka ir vērts likt uzsvaru uz piena lopkopību. Kaut vai tāpēc, ka Eiropas dienvidi kļūst arvien karstāki un lopus turēt tur arvien grūtāk. Latvijas mērenais klimats ar pietiekamu nokrišņu daudzumu šajā ziņā ir priekšrocība. Mazākā mērogā - gaļas lopkopība Latgalē. Bet svarīgi ir saprast, ka mums lauksaimniecības attīstību patiesībā visvairāk kavē cilvēku resursu trūkums. Un es te runāju nevis par darba ņēmējiem, bet izglītotiem, uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri paši varētu šīs darba vietas radīt. Tas ir noteicošais faktors!
Vai Latvijā kaut kādu jēdzīgu rezultātu ir guvusi ilgā diskusija par to, kas tad lauksaimniecība īsti ir - bizness, dzīvesveids, uzspiests dzīvesveids?
Zini, man vairs nav tādas viennozīmīgas nostājas, kāda bija pirms gadiem desmit, kad es teicu: lauksaimniecība ir bizness, pārējiem te nav ko darīt. Jo valsts šo desmit gadu laikā tā arī nav izdomājusi, ko tiem lauku cilvēkiem darīt. Ir bijušas tikai runas par nepieciešamību attīstīt nelauksaimniecisko darbību. Kas tad tiem cilvēkiem atliek? Vai nu tu rušinies savos 15-20 hektāros, uzturi savu ģimeni un paliec Latvijā, vai arī brauc projām. No kaut kā taču jādzīvo ir.
Bet Eiropa taču deva naudu šīs nelauksaimnieciskās darbības veidošanai. Tad tā nauda ir izmesta vējā, sabūvējot n-tos viesu namus?
Nu, skola maksā naudu. Diemžēl tā ir, ka jautājums par darbu ārpus lauksaimniecības - kuras kapacitāte ir tāda, kāda tā ir, - cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, nav risināts.
Tad varbūt nevajag mocīties, kā ierosina, piemēram, Ģirts Rungainis, un koncentrēties uz Rīgu?
Nu, tā ir drusku tāda muldēšana. Pat jau nerunājam līmenī par laukiem kā nācijas sirdsapziņu, kultūrvēsturisko vidi, ir arī praktiskā puse: ja laukos nebūs cilvēku, kas tad to teritoriju sakops? Man šausmīgi nepatika tā ainava Latvijas laukos, ko varēja redzēt deviņdesmito gadu vidū, otrajā pusē! Tagad tā ir mainījusies, paldies dievam! Tad kādēļ atšļukt atpakaļ? Nedomāju, ka ir prātīgi šajā valstī attīstīt tikai Rīgas lidostu, kur ierodas tūristi, aizbrauc līdz pilsētai un atstāj naudu. Vispār jau Latvijā var nonākt arī pa citiem ceļiem…
Vismaz presē bieži var lasīt, ka lauksaimnieki pārmet valdībai: kāpēc valstī nav plāna, kāpēc mums nesaka, uz ko likt kārti? Ko audzēt? Vulgarizējot - aitas vai rapsi?
Šim stāstam ir divas šķautnes. Primārā ir tā, ka te mums tomēr ir darīšana ar piecdesmit sešdesmit gadu vecu mantojumu - kad tu atnāc no rīta uz darbu un tev pasaka, ko darīt. Latvijas sabiedrība - to skaitā lauksaimnieki - pārāk daudz gaida no politiķiem. Nu, nekas tavā dzīvē nemainīsies no tā, kurš ir premjers vai ministrs - ziemas bargumu tas neietekmē. Otra šķautne ir tā, ka sabiedrībā ir šīs ilgas pēc vadības un dažādas valdības ir mēģinājušas šajā ziņā iet sabiedrībai pavadā. Viena valdība runā par vienu virzienu, nākamā - par citu. Un tas ir vēl sliktāk nekā paklusēšana no politiķu puses, jo tad tas cilvēks tiek raustīts kā ķipars.