Dzintara Dvinska retromotociklu un citu senlietu kolekcija Viļakas novada Tepenīcas ciema Cīrulīšos jau ir kļuvusi par visai populāru tūrisma objektu, bet pats Dzintars atzīst, ka šī vecu mantu krāšana jau kļuvusi par neārstējamu slimību, ar kuru aizrāvusies visa ģimene.
Iemaina kā zirgu
Dzintars Dvinskis motociklus sācis kolekcionēt tikai pirms kādiem septiņiem gadiem, pa šo laiku viņa kolekcijā jau desmit restaurētu spēkratu, kas visi ir braukšanas kārtībā. Pašu pirmo eksponātu, uzreiz pēc Otrā pasaules kara ražotu Iž 49, viņš ieraudzījis kādā vecā šķūnītī un nopircis par visai lielu naudu - 100 latiem.
«Es jau sen sapņoju tādu dabūt. Mocim ir interesanta aizmugures piekare ar izpūtēju, turklāt aizmugures sēdeklis ir augstāk nekā vadītāja sēdeklis, baigi grūti ir noturēt līdzsvaru, jo pakaļu stipri mētā. Tur vajag būt īpašai džigita prasmei, lai ar tādu brauktu un vēl dāmu aizmugurē vizinātu. No tā jau arī sākās, āķis bija lūpā.»
Nākamo eksponātu, 1961. gadā ražotu motociklu Minska ar īpatnējiem aizmugures amortizatoriem, Dzintars iemainījis no Viļakas čigāniem. «Viņi jau zināja, ka es par tiem vecajiem motocikliem interesējos, paaicināja, parādīja, bet uzsita baigo cenu. Domāju, johaidi, kā lai šo motociklu dabū! Bet, tā kā čigāniem vairāk par visu patīk mainīties, es viņiem veikli iemainīju vienu ižu, tad viņi tad man atdeva šo.»
Pazoļu plēsēji
Šis ir Iž Jupiter 3 ar blakusvāģi, 1976. gada ražojums, ļoti labi saglabāts, arī nobraukums spidometrā bija tikai 4000 km. Kādreiz jau pa laukiem ar motocikliem vien braukāja, mašīnu retais varēja atļauties, bet motocikls ar blakusvāģi bija baigā vērtība, maksāja tā ap 1000 rubļiem. Mašīna maksāja vairāk, zaporožecs 3000, moskvičs 7000 rubļu,» Dzintars pasmīkņā.
«Šis ir tā saucamais kovrovecs, Kovrovas zavodā ražots, pēc tam viņus pārsauca par voshodiem. Tie ir diezgan niķīgi uz pielaišanu, tā saucamie pazoļu plēsēji. Lai tādu pielaistu, vajag pamatīgu kirzas zābaku. Nākamais ir Pannonia, Ungārijā ražotais, to vēl sauc arī par čigānu motociklu. Tie gan ir vairāk asfalta ceļiem domāti, citādi ātri iziet no ierindas. Samērā mazs motors, tikai 250 kubiku un alumīnija kulba.»
Melns Iž 56 savukārt esot nācis no tālienes, tas piederējis kādam Viļakas iedzīvotājam, kurš 1949. gadā izvests uz Sibīriju, taču tur iedzīvojies un pat iegādājies motociklu, ko 60. gados, atgriežoties dzimtenē, paņēmis līdzi.
Arī bembis
Blakus PSRS ražotajiem motocikliem lepni dižojas ārzemnieks, slavenajā vācu firmā BMW ražots motocikls. Firma motociklus sākusi ražot jau pirms kara, 1937. gadā, bet 50. gados šādus močus, ja labi paveicies, varējis nopirkt arī Rīgā. Šis eksponāts Dzintara kolekcijā ir pats vērtīgākais, ražots ap 1950. gadu, pamatīgs kā jau visa vācu tehnika.
«Ilgi es pēc viņa kāroju, tagad atliek tikai restaurēt. Atvedu tepat no Alūksnes rajona, atrast jau vairs nav problēma, tas kolekcionāru tīkls ir sazarojies, divas reizes gadā Ikšķilē ir retrospēkratu tirgi, tagad 3. oktobrī braukšu uz līdzīgu tirgu Igaunijā, varbūt varēs piemeklēt šim motociklam detaļas.»
Blakus motocikliem pieticīgi novietots arī pavisam necils braucamais, mopēds Rīga 13, taču savulaik tas ir bijis katra sevi cienoša lauku zēna sapnis, maksājis 145 rubļus, kurus pa vasaru kolhozā, labi papūloties, varējis nopelnīt. Arī pats Dzintars ar tādu lepni braukājis uz skolu.
Sabrauc Viļakā
Dzintars Dvinskis ne tikai kolekcionē vecos spēkratus, bet arī nu jau četrus gadus pēc kārtas Viļakā rīko retro motociklistu salidojumu, uz kuru sabraucot veco motociklu īpašnieki no visas Latvijas un arī no Igaunijas. Motocikli gan tiek vesti līdzi piekabēs vai busiņos, bet pagājušajā reizē puiši no Cēsīm visu ceļu, vairāk nekā 200 kilometru, nobraukuši ar saviem vecajiem spēkratiem. Pats Dzintars gan atzīstas, ka ikdienā labāk izvēlas braukt ar automašīnu, jo vecie motocikli esot rijīgi, Iž un emkas ņemot pat pa 10 litriem benzīna uz 100 km. Šis hobijs tik tiešām neesot lēts prieks, taču tas stimulējot vairāk strādāt un pelnīt, lai ģimene no tā neciestu. Dzintaram ir divi dēli, vecākais, kuram ir 13 gadu, jau sēžas pie motocikla stūres, bet tētis to neliedz, jo pats pirmoreiz moci iedarbinājis deviņu gadu vecumā. «Toreiz tēvs man atļāva ar Minsk aizbraukt uz veikalu, es aizbraucu un nogāzos, nevarēju piecelties, bet par visu vairāk baidījos, lai tēvs neierauga, citādi vairs neļaus,» smejas Dzintars. Viņam pieder arī iespaidīga vecu fotogrāfiju, mēbeļu un citu antīku sadzīves lietu kolekcija, kas izvietota paša atjaunotā vecvectēva guļbūvē, kā arī izpētīts Dvinsku dzimtas koks. «Vēsture man patīk jau no skolas dienām, kādreiz 1. septembrī skolā iedeva vēstures mācību grāmatu, es to divās nedēļās izrāvu cauri.»