«Darbu beidzām pavēlu un tūdaļ pat abi ar savu žigulīti mērojām vairāk nekā 100 km garo ceļu, lai nokļūtu ezera krastā pie tikko kā iekurta varena ugunskura, ap kuru bija sanācis liels pulks visāda vecuma ļaužu ar bērniem un mazbērniem. Vairums bija pacentušies saposties svētku drēbēs, bija arī daži, kas lepni meta izaicinājumu, tērpušies tautiskos brunčos, jaunietēm galvās pīpeņu vainadziņi, bet Jāņiem - neiztrūkstošie ozollapu vainagi.
Uz izklātas tautiskas segas salikti grozi ar pīrāgiem, jāņusieru, šķēlēs sagrieztu žāvētu speķi - šašliks vēl nebija sācis savu uzvaras gājienu, bet kāds bija pacenties no ezera izvilkt kādu zivi un to nokūpināt! Un, protams, alus, kas toreiz bija samērā grūti dabūjama prece. Ļaudis bija gan savstarpēji pazīstami, gan gluži sveši - kā mēs ar Valdi, kas pazinām tikai mūsu aicinātāju - kordiriģentu, toreiz arī Ave sol! dziedātāju Juri Kļaviņu.
Mēs visi bijām vienādi nabagi un - vienādi bagāti ar savu dvēseles, gara piederību savai tautai, savām tradīcijām. Bet - visi jutāmies kā seni labi paziņas, jo līgotprieks virmoja gaisā visu nakti un piepulcēja aizvien jaunus līgotājus. Īpaši izcēlās pāris sirmgalvju, kas neļāva ieilgt klusuma brīdim, bet aizvien zināja kādu jaunu līgodziesmu, kam tūdaļ pievienojās arī citi.
Mēs svinējām Jāņus, lēcām pāri ugunskuram, aizgūtnēm, līdz pat aizsmakumam, dziedājām, smējāmies, reizēm arī tikai lūkojāmies dzelteni sārtajās liesmu mēlēs, kas, saceļoties vējam, uzrāva gaisā veselu mirgojošu dzirksteļu strūklu - tā bija mūsu visu vajadzība priecāties par šiem vasaras saulgriežiem un reizē pārdomāt dzīves ritējumu.
Tas nebija iepriekš organizēts pasākums, tā bija mūsu tautas dvēseles izpausme, kas spītēja padomju politiskajam diktātam, uzplauka līdzīgi allaž šajā naktī meklētajam papardes ziedam.»