Mēs dzīvojam laikā, kad pasaules ekonomika piedzīvo sevišķi plašu nedrošības spektru. Tikko esam tikuši cauri ļaunākajai finanšu krīzei kopš Otrā pasaules kara. Vienīgie tai atbilstīgie salīdzinājumi ir 1991.gada Japānas nekustamā īpašuma burbuļa plīšana un 30.gadu Lielā depresija, bet ar to izņēmumu, ka šī krīze ir bijusi kvantitatīvi lielāka un kvalitatīvi atšķirīga.
Atšķirībā no japāņu pieredzētā šī krīze neaprobežojās ar vienu valsti, bet aptvēra visu pasauli. Un atšķirībā no Lielās depresijas šoreiz finanšu sistēmai neļāva sagrūt - tā tika pieslēgta mākslīgai dzīvības uzturēšanai.
Faktiski pašreizējās problēmas milzīgums ir pat lielāks par Lielo depresiju. 1929.gadā Savienotajās Valstīs kopējie neapmaksātie kredīti bija 160% no IKP un līdz 1932.gadam tie pieauga līdz 250%. 2008.gadā mēs sākām ar 365% - un šīs aplēses vēl neietver plaši izplatītos atvasinātos kredītus, kādu 30.gados nebija vispār.
Par spīti tam, tika veikta mākslīga turēšana pie dzīvības. Nepilnu gadu pēc Lehman Brothers bankrota finanšu tirgi ir stabilizējušies, akciju tirgi atgriezušies iepriekšējā stāvoklī, un ekonomika uzrāda atlabšanas pazīmes. Cilvēki vēlas atgriezties pie ierastajām nodarbēm un 2008.gada sabrukumu uzskatīt par sliktu sapni.
Diemžēl atlabšanai var beigties tās dzīvotspēks, un tai var sekot otrais ekonomiskais kritums, par ko gan neesmu pārliecināts, vai tas notiks 2010. vai 2011.gadā.
Mani ieskati ne tuvu nav vienreizīgi, tomēr no valdošās noskaņas tie atšķiras. Jo ilgāk turpināsies pašreizējā uzlabošanās, jo vairāk cilvēku noticēs tās ilgtspējamībai. Pēc manām domām, nestabilās situācijās uztverei ir raksturīga tieksme atpalikt no realitātes.
Lai visu sarežģītu vēl vairāk, aizture notiek abos virzienos. Vairākums cilvēku vēl nav aptvēruši, ka šī krīze atšķiras no iepriekšējām - ka mēs esam kāda laikmeta noslēgumā. Citi, mani ieskaitot, kļūdījās sekojošās atlabšanas apmēros.
Vispārīgi starptautiskās finanšu varas institūcijas pret šo krīzi ir izturējušās tāpat kā pret iepriekšējām: glāba kļūmīgās iestādes un pielietoja monetāro un fiskālo atbalstu. Tomēr šī krīze bija daudz lielāka, un tie paši paņēmieni nedarbojās. Nepamanīšanās izglābt Lehman Brothers bija notikums, kas mainīja spēles noteikumus: finanšu tirgi faktiski pārstāja darboties.
Tas nozīmēja, ka valdībām bija aktīvi jāgarantē: nevienai citai iestādei, kas varētu apdraudēt visu sistēmu, netiks ļauts bankrotēt. Tas tad bija brīdis, kad krīze izplatījās arī pasaules ekonomikas perifērijā, jo tur esošās valstis nespēja nodrošināt līdzvērtīgi uzticamas garantijas.
Vissmagāk tika skarta Austrumeiropa. Lielās valstis izmantoja savu centrālo banku spēcīgās bilances, lai sistēmā iepumpētu naudu un garantētu komercbanku uzticamību, kamēr valdības, lai veicinātu ekonomiku, nodevās līdz šim nepieredzēta mēroga deficīta finansējumam.
Tomēr augošā pārliecība, ka pasaules finanšu sistēma ir izbēgusi no sabrukuma un ka mēs pamazām atgriežamies pie ierastās lietu kārtības, ir pašreizējās situācijas draudīga pārprašana. To iepriekšējo saplēsto olu atjaunot vairs nav iespējams.
80.gados notikusī finanšu tirgu globalizācija ļāva finanšu kapitālam ceļot apkārt pasaulei, sarežģījot tās aplikšanu ar nodokļiem vai tās regulēšanu. Tas finanšu kapitālu nostādīja privileģētā stāvoklī: valdībām nācās vairāk uzmanības veltīt starptautiskā kapitāla interesēm nekā savām pašu tautām. Atsevišķajām valstīm bija grūti tam izrādīt pretestību.
Tomēr radusies globālā finanšu sistēma bija nestabila pašos pamatos, jo bija celta uz maldīga pieņēmuma, ka finanšu tirgi var tikt droši atstāti pašu ziņā. Tāpēc tie sabruka, un tāpēc tos vairs nav iespējams atjaunot.
Globāliem tirgiem ir nepieciešama globāla regulēšana, bet pašlaik spēkā esošie noteikumi sakņojas nacionālās neatkarības principā. Ir daži starptautiski līgumi, starp kuriem izceļas Bāzeles līgumi par minimālajām kapitāla prasībām, un pastāv arī laba sadarbība starp tirgus regulatoriem. Tomēr autoritātes avots aizvien ir neatkarīgā valsts.
Tas nozīmē, ka nav gana ar apstādināta mehānisma atkalpalaišanu; mums ir jārada tāds regulējošs mehānisms, kāda vēl nav bijis. Pie pašreizējā lietu izkārtojuma katras valsts finanšu sistēmu balsta un uztur tās valdība. Bet valdības pirmām kārtām ir norūpējušās par savām ekonomikām. Tas liek rasties tam, ko varētu dēvēt par finansiālo protekcionismu, kas savukārt draud pārraut un varbūt arī iznīcināt globālos finanšu tirgus. Britu regulatori vairs nekad neuzticēsies Īslandes varas iestādēm, un Austrumeiropas zemes izturēsies izvairīgi pret paliekošu atkarību no ārzemnieku bankām.
Tāpēc noteikumiem vēriena ziņā ir jākļūst starptautiskiem. Citādi regulatoru arbitrāža iznīcinās finanšu tirgus. Uzņēmumi pārcelsies uz zemēm, kur regulatoru klimats ir vislabvēlīgākais, pakļaujot citas valstis riskiem, kādus pārraudzīt tās nevar atļauties.
Globalizācija bija veiksmīga, jo piespieda valstis atteikties no ierobežojumiem, bet pretējā virzienā šis process nedarbojas. Piedabūt valstis vienoties par vienādiem ierobežojumiem būs grūti. Dažādām valstīm ir atšķirīgas intereses, kas tās ved pie atšķirīgiem risinājumiem.
To var redzēt Eiropā, kur Eiropas Savienības dalībvalstis nespēj savā starpā vienoties par finanšu noteikumiem. Kā gan lai to spētu pārējā pasaule?
30.gados tirdzniecības protekcionisms sliktu stāvokli vērta vēl ļaunākā. Mūsdienu globālajā ekonomikā finanšu protekcionisma veidošanās sevī ietver vēl lielāku bīstamību.
* Džordžs Soross ir Sorosa fonda un Atvērtās sabiedrības institūta priekšsēdētājs. Viņa nesen izdotā grāmata ir «2008.gada krahs» (The Crash of 2008). Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate