Jā, mans pirmais bizness sākās jau skolā. Mans pirmais bizness bija diskotēkas, ar to sāku piepelnīt kādas naudiņas.
Esat no padomju laika pirmajiem biznesmeņiem?
Nuja, jau tad, kad vēl īsti pat nebija kooperatīvu, es biju jaunatnes centra Forums līdzdibinātājs, tas bija tāds komjauniešu bizness.
Dzīve mani aizvilka datoru virzienā, to speciālistu bija ļoti maz, bet datori lūza, un tādi cilvēki kā es bija ļoti pieprasīti. Mans rekords padomju laikos - esmu vienlaicīgi strādājis sešās vietās.
Tagad esat a/s SAF tehnika valdes priekšsēdētājs. Ar ko jūs pelnāt naudu?
Mēs izstrādājam un ražojam profesionālas sakaru iekārtas. Piemēram, mikroviļņu radio, kas paredzēti sakaru nodrošināšanai starp mobilo operatoru torņiem.
Kas ir galvenie pircēji - Latvijā vai ārzemēs?
Latvijā tas ir zem procenta, viss pārējais ir eksports. Tas ir starptautisks bizness jau no paša sākuma. Latvijā tādam produktam tirgus ir pārāk niecīgs, patlaban pārdodam vairāk nekā 100 valstīm. Visos kontinentos, tikai Antarktīdā ne...
Vai tas ir tīri latviešu uzņēmums?
Jā, to ir dibinājuši latviešu inženieri, un arī tagad pamatakcionāri ir šie paši dibinātāji. Bet tas ir publisks uzņēmums, kas kotējas Rīgas biržā, tāpēc šobrīd ir grūti pateikt precīzu akcionāru sastāvu, bet pamatā tas ir latviešu un Latvijas uzņēmums.
Kā jūs jūtat - krīze Latvijā ir beigusies?
Redziet, mani Latvija kopumā šajā biznesā visai maz interesē. Es pat gribētu teikt tā - mums krīze Latvijā bija ļoti izdevīga, jo man nekad nav bijusi tik augsta darbinieku lojalitāte kā briesmīgākajos krīzes gados.
Jāsaprot arī - Latvijas krīze jau nebija kaut kāda Latvijas krīze, tā bija globālās krīzes sastāvdaļa... Bet krīze pasaulē, protams, mūs skāra. Ja mūsu klients ir telekomunikāciju operators, tas pamatā nozīmē celtniecību. Un visai celtniecībai krīze iesita ļoti spēcīgi. Bet telekomunikācijas ātrāk atkopās.
Mēs no sākta gala esam bijuši orientēti uz ārpusi. Manuprāt, Latvijā vispār neviena ražošana nevar pastāvēt tikai kā lokāls projekts, bāzēties tikai uz iekšēju tirgu.
Tomēr arī par eksportu mūs brīdina - jāskatās, kas notiks Eiropā, varbūt nemaz tik labi nebūs.
Tā ir taisnība. Nu ir riktīgs ķīselis. Kopumā, ja mēs skatāmies, pašlaik telekomunikācijās ir jaunas krīzes pazīmes.
Jauna krīze?
Nu, protams. Ja jūs paskatītos riņķī, Nokia un Siemens ir krīzē, atlaiž desmitiem tūkstošu darbinieku.
Kas par iemeslu šai krīzei, kaut kas nogulēts?
Nokia patiešām nogulēja, tai gāja pārāk labi, un tā gulēja uz lauriem. Tajos gadžetu tirgos ir tā - pat ja tu esi zilonis, kādu rītu tu vari pamosties beigts.
Operatoru pusē lietas ir neelastīgas, jo, kad tas būvē tīklus, ir jāiegulda miljardi, un tad tas miljards ir jāatpelna. Kas patlaban tajos telekomos notiek - tās «tabletes» ir ļoti samaitājušas tirgu. Visiem tagad gribas milzīgu datu apjomu, man par lielu brīnumu cilvēki arī televīziju sāk skatīties tajos mazajos kabatas ekrāniņos un maitā sev acis. Jocīgā lieta ar visiem tiem gadžetiem ir tā - ja kāds saka, ka spēj prognozēt nākotni, viņš ir melis.
To «tablešu» un smārtfonu dēļ milzīgs datu apjoms skrien debesīs. Tas nozīmē - lai to nodrošinātu, operatoriem atkal būtu jāiegulda miljoni. Bet pretī tas tirgus ir tāds, ka tu neesi ar mieru par to savu «tableti» maksāt simtus vai vairāk mēnesī, ko tas īstenībā maksātu, lai operators atpelnītu savus ieguldījumus. Un tā ir operatoru dilemma - klients grib šausmīgi daudz, bet maksāt viņš nav gatavs. Bet, ja to nedabū, lamā operatoru. Un ko viņš gribēs rīt?
Tāpēc šobrīd tie tīkli stagnē. Sēž un nogaida. Tāpēc arī rodas problēmas tādiem uzņēmumiem kā mūsējais. Jo ražotājs pārdomā, un, ja pārdomā par ilgu, tas jau rezultējas krīzē piegādātāju galā - tādā kā mūsējā.
Kādi vēl citi biznesi ir jums personiski?
Protams, pamatā esmu SAF tehnikas cilvēks, tomēr esmu tāds sērijveida uzņēmējs. Piemēram, man pašam sirdij tuvs ir tas mobilly projekts, elektroniskā norēķinu sistēma, plašākai publikai vairāk pazīstama ar norēķināšanos par autostāvvietām. Ir arī jaukas investīcijas cherry.lv, grupu iepirkšanās kuponiņi. Tas ir Baltijā lielākais atlaižu kuponu tirgotājs.
IT bizness un nozare Latvijā ir perspektīva?
Es domāju, ka ļoti. Tā ir nozare, kurā tu vistiešākajā veidā pelni ar savām zināšanām un izglītību, kurā nav nepieciešami milzīgi kapitālieguldījumi, kurā nav nepieciešami derīgie izrakteņi. IT nozare pasaulē joprojām ir pieprasīta un joprojām ir deficīts. Tāpēc - bērni, mācieties programmēt!
Jā, kāpēc bērni nemācās programmēt, kāpēc Latvijā IT jomā sagatavotu jauniešu trūkst un vēl aizvien populārākā ir sabiedrisko attiecību, jurista profesija?
Es domāju, ka tam ir liela inerce un tajā lielā mērā esat vainīgi arī jūs un jūsu amatbrāļi - gadiem ilgi ir tiražēts stereotips, ka baņķieris, advokāts ir liels bizness. Var jau to saprast - kad beidzās padomija, bija liels deficīts šinīs jomās, bet tagad ir pārprodukcija.
Vai mūsu augstākās izglītības sistēma ir gatava sagatavot nepieciešamo speciālistu skaitu?
Es domāju, ka galvenā problēma nav augstskolās, bet gan vidējās izglītības sistēmā. Nu kaut vai tas, ka vienu laiku nebija obligātā valsts eksāmena matemātikā un 9. klases skolēnam ļāva izvēlēties, vai mācīties matemātiku vai ne. Bet, ja skolā tu matemātiku esi ielaidis, tad augstskolā vairs nevari.
Programmētājs vienā brīdī var sākt dzeju rakstīt vai pārmesties par juristu. Tas ir kā ventilis - humanitārajā virzienā jau tu vari pārmesties arī pēc tam, bet, ja esi palaidis garām mācīšanās laiku eksaktajā pusē, tad atpakaļ ir ļoti grūti. Ja runājam par augstskolām Latvijā - tajās programmēšanu var apgūt ļoti augstā līmenī daudzās programmās.
Kā jums patīk Roberta Ķīļa ideja par planšetdatoriem skolās?
Es to ļoti atbalstu. Nu paskatieties uz bērniem! Mēs te spiežam viņiem rokās to veco, muļķīgo grāmatu. Bet viņiem patīk skrāpēties pa ekrānu! Protams, jādod tas viņiem. It sevišķi - mums izglītības tirgus ir tik mazs, un mēs nespējam sadrukāt pietiekami daudz speciālās izglītības literatūras. Ir tā, ka mums kaudzēm lietu ir jāmācās svešvalodās. Inženierijā, dabaszinātnēs ir ļoti daudz labu resursu svešvalodās, ko vajadzētu izmantot. Tad, kad tev visa mācību dzīve jau notiek elektroniski, tad tur «ievilkt» tās grāmatas jau nemaksā neko.
Atpakaļ pie jūsu uzņēmējdarbības. Kā sadzīvojat ar Latvijas valsti - tā palīdz vai traucē?
Es domāju, ka kaut kā jau sadzīvojam. Man jāatzīst, krīzei bija arī kāds milzīgs labums - politiķi sāka runāt ar ļoti plašu uzņēmēju spektru, kādreiz bija ļoti izteikti tikai sevišķi pietuvinātie. Krīzes dēļ sākās jēdzīgs dialogs. Bet vienmēr var atrast lietas, par ko palamāt un pastrīdēties.
Ja jūs būtu premjers, ko jūs izdarītu?
Es domāju, ka tomēr konsekventi ietu pa birokrātijas mazināšanas ceļu. Bet ir jāsaprot, ka bizness ir katram jāizdomā un jātaisa pašam, pārāk skatīties uz valdību ir nepareizi.
Tas, ko valdība vislabāk var darīt uzņēmējiem, - ir netraucēt viņiem strādāt. Gribētu apgalvot, ka pašlaik vēl ļoti traucē. Vistrakākā lieta ir muļļāšanās ar to pašu celtniecību - nu pamēģini kaut ko uzcelt. Bet būvniecības likums kā karājas, tā karājas kaut kur gaisā. Visas tās kontroles un saskaņošanas, un ne jau celtniecībā vien.
Neuzticība uzņēmējiem?
Drīzāk valsts un pašvaldību amatpersonas meklē sev nodarbošanos. Iespēju spiest dažādu krāsu zīmodziņus uz dažādām atļaujām. Tā Latvijas valsts pārvaldē joprojām ir lielākā problēma.
No šī viedokļa man gribētos teikt - krīze bija par īsu un par maz. Ļoti daudzās vietās valsts pārvaldes sistēma tika cauri ar vieglām izbailēm.
Vēl jau varbūt nekas nav zaudēts, vēl krīzes iespējamas...
Es domāju, ka pilnīgi noteikti nāks nākamais krīzes vilnis. Noteikti redzēsim uz savas ādas Eiropas notikumus.
Jūs tikko mēnesi nodzīvojāt Grieķijā, kā tur patlaban izskatās? Pēdējā laikā mūsu ziņās par to daudz nerunā.
Nu, ja paskatās mūsu ziņas, mums galvenais, kas uzrāpies Vanšu tiltā vai kas taisīs diskotēku 11. novembra krastmalā... Tā ka liekas - krīze Latvijā sen beigusies.
Nu bet par Grieķiju?
Pirmais iespaids ir tāds, ka komunisms Grieķijā ir uzvarējis jau sen. Jau 30 gadu. Tas nozīmē - valsts rūpējas par visu, visi pakalpojumi ir lēti un draņķīgā kvalitātē vai arī ir pieejami ar milzīgu rindu. Un nešķiet, ka kāds tur būtu reāli gatavs kaut ko mainīt. Tas pats pēdējais troikas audits saka, ka no 200 reformu programmām, kas bija parakstītas, grieķi neko nav izdarījuši 170 programmās.
Nu, viņš ir pieradis - viņš sēž tajā peļķē un raud, ka valdība kaut ko nedod, kaut ko atņem. Tūrisma galā pa tiem treknajiem gadiem viss kas ir sabūvēts, piepampis, tas tagad stāv dīkā.
Izvilks eirozona Grieķiju?
Nu, nezinu, nezinu... Runāju ar kādu izglītotu ostas klerku - labā angļu valodā. Viņš saka - lai jau atkal ir tā drahma, būs vairāk naudiņas. Tas, ka par to mazāk varēs nopirkt, par to viņš neaizdomājas. Cilvēki ir tādas jocīgas būtnes, viņiem liekas, ja piedrukās vairāk naudas, būs labāk. Tas jau arī strīdā starp Krūgmenu un Ilvesu parādās. Cilvēks nav racionāls.
Vai Latvijā šī slimība - daudz ko gaidīt no valsts - krīzes ietekmē ir pārslimota?
Es domāju, ka vienā lielā tautas daļā tas ir saprasts. Nu, paskatieties - krīzes laikā visādas kūkotavas, darbnīciņas, kafejnīciņas saradās. Labā ziņa ir tā, ka cilvēks tomēr ir ļoti adaptīva būtne. Viņš paraud, paraud, bet, kad redz, ka raudāšana nelīdz, tad mēģina kaut ko citu. Agrāk, kad pašvaldība deva zemi kartupeļu stādīšanai, neviens nepieteicās. Dodiet uzreiz tos kartupeļus! Tagad lietas ir mainījušās. Cilvēki domā, ko paši var izdarīt uz vietas.
Nu, ne visi, daudzi aizbrauca.
Bet saprotiet - aizbraukt uz ārzemēm ir pat kaut kas vairāk nekā iestādīt kartupeli. Man gribas teikt - tajā, ka cilvēki aizbrauc, nav nekā slikta. Tā ir tikai tāda vaimanāšana un politiska retorika - vai, vai, cilvēki aizbrauc! Paldies dievam, ka viņi aizbrauc! Viņi dabū labāku darbu, un viņi vairs te nesēž un nevaimanā, viņi izrāda iniciatīvu.
Bet varbūt vajadzēja izrādīt vairāk iniciatīvas kaut ko darīt tepat, nevis braukt uz svešām dobēm?
Bet par vienlīdz mazkvalificētu darbu Rietumos maksā trīs reizes vairāk... Par to aizbraukšanu nav ko sevišķi raudāt. Tas varbūt radīs kaut kādas problēmas vēlāk, par to tad arī būs jādomā. Beigu beigās tie aizbraucēji ir nost no valsts kakla, var varbūt ko nopelnīt, atsūtīt naudiņu uz Latviju, kas, starp citu, nemaz nav maza. Tā ir pietiekami jēdzīga lieta.
Tas ir tāpat kā ar izglītību ārzemēs - tu ieraugi pasauli. Parādās cits redzesloks, cits kontaktu loks. Citādi tu dzīvo tajā Sūnu ciemā, un tev liekas - tā, kā ir šeit, tā ir visā pasaulē.
Atbalstāt visus globālās integrācijas projektus?
Es esmu kosmopolīts un vispār uzskatu, ka cilvēks ir augstāks par valsti. Kopumā indivīds ir augstāks par nacionālo valsti. Svarīgākais ir indivīda izaugsmes, attīstības rāmji, nevis valsts.
Un nacionālās saknes, sentiments?
Nu nē… Protams, tas eksistē tevī, tās ir tavas bērnības atmiņas. Es nevarētu teikt, ka neesmu Latvijas patriots, bet jautājums - līdz kuram līmenim. Man negribētos teikt, ka latvietībai un valstij būtu jābūt pirmajā vietā.
Laikam izpelnīšos nosodījumu par šiem vārdiem…
Labi, atgriežoties pie ne tik kutelīgiem jautājumiem, pie IT lietām. Vai savulaik valdībā e-lietu ministra postenis bija laba ideja?
Nē, nebija. Tam iedeva par maz varas. Ja tev ir vizītkarte un nav varas, tu īsti neko nevari izdarīt. Būtu pareizi, ja būtu e-ministrs, kam atdod visus e-budžetus, visu ministriju budžetus. Bet, kā zināms, tā kā Latvija ir feodāla valsts, tās ministrijas bija spēcīgākas par jebkuru no tiem e-lietu ministriem. Un mērķi netika sasniegti.
Vai Nacionālajā attīstības plānā ierakstītais Latvijas mērķis - ekonomikas izrāviens - ir realizējams?
Katrā biznesā ir vajadzīgas standartlietas - sakārtotība, zināšanas, laba saprašanās ar klientiem u. tml. -, taču tie ir tikai nepieciešamie nosacījumi, bet ne pietiekami. Ir arī tas, ko sauc par good luck, - veiksmīga nejaušība. Ir arī jāpaveicas.