Simt reižu nostaigā garām
Pēc brīža graciozi, nadziņiem tinkšķot, pa kāpnēm lejā kā dejodams nodejo vipets Fero un ieliek man galvu klēpī. It kā mēs simts gadus būtu pazīstami. Ar savām stirnas acīm viņš vēstī - mūsu mājās visi labi, visi mīļi. Pamazām sapulcējamies viesistabā - Ingai pie rokas nāk Keita Enija sarkanos svārciņos, kas atgādina balerīnas tērpu. Ar pusaudžiem raksturīgo atturību sasveicinās dvīņi. Oļegs uziet otrajā stāvā meklēt kaķi. Kaķa nav. Beidzot atrodas segās - sajutis, ka mājās sveši cilvēki, nolēmis nogaidīt. Dārza zālienā fotogrāfs visus izkārto priekš bildes. Saule nežēlīgi karsē. Bildēšanās ilgst tikai pāris minūšu, jo kaķis ilgāk pozēt nav ar mieru. Pēc bildēšanās viņš pazūd mājās, bet mēs draudzīgi sasēžamies ēnā pie galda. Oļegs un Inga stāsta, kā dzīvnieki ienākuši viņu mājā.
Kaķis Armani, mājās saukts par Manīti, ir četrus gadus vecs Kanādas sfinkss. Šo šķirni sauc arī par bezvilnas kaķiem, jo viņiem ir kaila samtaini maiga krokaina āda. Armani nav ne ūsu, ne uzacu, ķermenis ir pagarš, krūtis platas, aste cieta un gara, lielas ausis, pagara galva un izteikti vaigu kauli. Oļegs smej - dīvainītis, vai ne? Edgars īsi noraksturo - mūsu citplanētietis!
Armani ienākšanu Sorokinu ģimenē noteica vairāki faktori. Pirmkārt, lai jaunajai mājai būtu svētība, pirmajam tajā jāieiet kaķim. Otrkārt, jau sen bija domāts par to, ka ģimenē vajadzīgs mājdzīvnieks. Inga sākumā bija iedomājusies, ka tā varētu būt fretka, bet Oļegam šis dzīvnieciņš asociējās ar nepatīkamu smaku. Tad Inga ierakās internetā, izpētīja visas kaķu šķirnes un palika pie Kanādas sfinksa. Slavenais hokejists smejot atceras: «Ķīpsalas hallē notika izstāde. Pie sfinksu būra pat lāgā negribēju uz kaķēniem skatīties. Piecdesmit astoņas reizes gāju garām, tad vienu paņēmu rokās. Vēl piecdesmit reižu nogāju gar būri, domāju. Nu, nebija forša sajūta.» Diāna piebilst, ka viņai plikais kaķis sākumā asociējies ar ļaunajiem multeņu varoņiem. Lai nu kā, bet Armani todien tika nopirkts. Mājupceļā Sorokini iegriezās zooveikalos un sapirka jaunajam ģimenes loceklim pūriņu. Oļegs stāsta: «Diezgan ilgi braukājām. Skatījos, ka kaķēns, kuram tobrīd bija trīs mēneši, kļūst nemierīgs, pīkst, ložņā pa salonu. Izrādās, puikam vajadzēja čurāt, un galu galā viņš savu mazo darīšanu izdarīja uz grīdas uz gumijas paklājiņa, nevis kādam klēpī. Man radās respekts pret viņu. Mājā Armani uzreiz atrada savu tualeti. Pēc nedēļas Manītis saslima, un es nobijos - nedod, Dievs, ja kaut kas notiks! Biju jau viņu iemīļojis. Viņš ir ļoti tīrīgs, karaliski guļ savā ligzdiņā, ir mierīgs, labsirdīgs un pieglaudīgs. Tagad droši zinu - vienīgais kaķis, ko es atkal pirktu, būtu Kanādas sfinkss. Paldies Ingai, ka mani pierunāja.»
Lai nav jānoliecas paijājot
Skaidrs kā divreiz divi - ir māja, vajag arī suni. Inga smej: «Oļegs atzīst tikai vienu šķirni - ovčarku, mazāks izmērs nav viņa suņi.» Kaimiņiem ir greihaunds. Graciozs, liels skrējējs, tomēr Sorokiniem augumā par lielu. Bija jārēķinās, ka Keitai ir tikai septiņi mēneši - kā suns un bērns sapasēs? Varbūt ņemt levreti - tā arī no kurtu grupas! Oļegs atkal teica - nē, pārāk mazs un trausls radījums, ar viņu nevarēs dārzā spēlēt bumbu: «Man gribējās sunīgāku, lai nav jāpieliecas, sunim galvu paijājot.» Interneta forumā kāda sieviete ieteica ņemt vipetu. Inga noskaidroja visu par šo šķirni un saprata, ka tas atbilst ģimenes vēlmēm. Sorokini aizbrauca uz audzētavu pie Jūlijas un atveda mājās Fero. Oļegs priecājas: «Neviens suns mūsu rajonā neskrien tik ātri kā Fero. Kad viņš pļavā rotaļājas, mašīnas apstājas un cilvēki priecājas par Fero ātrumu, graciozitāti un veiklību.» Inga Fero vērtē no mājasmātes viedokļa: «Viņš ir dārznieks. Nupat man izraka visas sīpolpuķes. Vēl bija zemeņu dobe, bet atnāca draugi ar savu suni, un tās dobes vairs nav. Ziemā, kad bija dziļais sniegs, Fero visām ābelītēm galotnes nograuza. Reiz nebēdnis palaida riksi aiz žoga, atrada šmucgrāvi un izvārtījās ne pa jokam. Tad mums bija lielā pirts diena. Taču Fero viss tiek piedots.»
Jāatzīst, ka Sorokinu vipetam ir izcili skaists eksterjers. Vai Fero tiks vests uz izstādēm? Oļegs skaidro: «Mēs neesam tendēti uz balvām un izrādīšanos, izstādes nav mūsu pašmērķis, taču Fero ir visi dotumi tapt par izstāžu zvaigzni. Jau tagad viņš ar panākumiem rullē pa izstādēm, ja viņu turp aizvedam.»
Rūpējoties par saviem mājdzīvniekiem, Oļegs guvis vērtīgu atziņu: «Man agrāk bija kaķis. Kā jau kaķis. Tikai tagad saprotu, ka dzīvnieks - tā ir liela atbildība, tāpēc nedrīkst pirkt «kaķi maisā». Ģimenes mīluļa iegādei jāgatavojas tikpat nopietni kā bērna piedzimšanai. Paldies Ingai, ka viņa tik pamatīgi visu noskaidroja un mani pārliecināja par šo izvēli. Tas gan viņai nenācās viegli, bet tagad visi esam laimīgi.»