Atveras sirds un acis
Ineši ir klusa apdzīvota vieta. Līdz Cēsīm 55 km, līdz Madonai - 44 km. Līga, dzimusi pilsētniece, komunikabla un eleganta sieviete, ar mammu un astoņpadsmit saviem «Imantas bērniem» šurp pārcēlās pirms diviem gadiem: «Šis bija mans kārtējais eksperiments, kas dzima vienā dzīves vētīšanas periodā. Dzīvoklis ar lieliem logiem uz visām pusēm, skaista apkārtne. Kā ieraudzīju, tā pieņēmu lēmumu. Viena ir bezkaķu istaba, tur strādāju. Dikti jau aktīvi man tie ķepainie palīgi. Dēlam Mārtiņam (23) ir sava dzīve, bet mēs mītam te.»
Cienājamies ar banānu pankūkām, izbaudot tās ar plūmīšu čilizapti. Istabā, kas apvienota ar virtuvi, kaķi ir visur - uz palodzes, uz plauktiem, uz celtniecības briketēm paredzētajiem koka paliktņiem, uz grīdas, uz krēsliem. Viņi ir mierīgi, pašapzinīgi, droši. Neredzīgais Kārlītis domīgs «veras» pa logu laukā. Līga komentē: «Pie Kārlīša neredzīguma cilvēks nav roku pielicis, actiņas izēda kaķu vīruss. Taču minka dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ielidojušu mušu ķer kopā ar citiem.»
Līga aizrautīgi stāsta par kaķiem un visu, kas bija pirms tam: «Kaķi ir mana mūža lielā mīlestība. Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi man mazai ļāva uz ielas knakstīties ap visiem sastaptajiem kaķiem, - ne man mati tāpēc nogāja, ne pumpas uz sejas uzmetās. Kad sākām dzīvot Imantā, mans pirmais kaķis bija baltais, nedzirdīgais, draugu izglābtais Pūks.»
Par katru četrkājaino ģimenes locekli Līgai savs stāsts: «Man viņi visi ir mīļi, taču sākotnēji nebija plānu tik lielu saimi savilkt. Domāju - daudz vairāk cilvēku palīdzētu klaiņojošiem dzīvniekiem, bet viņi vienkārši tos neredz. Cilvēki strādā, staigā pa vienu maršrutu un neredz. Kad sākām dzīvot Imantā, man tā pa īstam atvērās sirds un acis - sāku ķert kaķus, meklēju ziedotājus, jo bija nepieciešama nauda ārstēšanai, operācijām, sterilizācijai, ieguldīju arī savus līdzekļus. Cilvēki ir atsaucīgi, it īpaši dažādos portālos. Mani ērcina teiciens «ielas kaķi».
Nav tādas šķirnes - ielas kaķi. Visi uz ielas mītošie savulaik kādam piederējuši un izmesti, kur viņiem uz ielas dzimst nevienam nevajadzīgas dvēselītes. Kad 70. gados sākām dzīvot Imantā, tur bija maz kaķu, taču, pieaugot iedzīvotāju skaitam, tie sāka parādīties aritmētiskā progresijā. Mana pirmā izglābtā arī bija izmesta kaķenīte, patrepē šausmās sastingusi, jo nokļuvusi svešā pasaulē. Aizvedu viņu uz Saldus patversmi, jo Rīgā tobrīd nebija vietas. Saldū patversmes atsaucīgie saimnieki kaķenītei sameklēja labas mājas.»
Līgas acis dzirkstī, viņai ir humora izjūta: «Rīkojos tā - noķeru, sterilizēju, dakteris paskatās, vai kaķis ir vesels, ja nav - ārstē, un tad meklēju mājas. Lai gan māju meklētāja esmu šausmīgi švaka, pārsvarā tās palīdzējuši atrast mani draugi. Ja kaķi ienesu savā mājā, ir grūti atdot. Nevaru teikt, ka neuzticos cilvēkiem, taču smejos - lai kādam atdotu reiz jau izmesto, potenciālajam adoptētājam pieprasītu izziņu no policijas, no narkologa un no VID par pēdējo piecu gadu ienākumiem, bet adopcijas līgumu apstiprinātu pie notāra.»
Iespējams, tieši šī iemesla dēļ pie Līgas palikuši piecpadsmit kaķupuikas un sešas kaķenītes, un viņi pārsteidzoši labi sadzīvo savā starpā.
Līgai sava ziņa: «Neesmu kaķu zinības grāmatas lasījusi, visu daru pēc intuīcijas. Piemēram, lai iepazīstinātu divus baltos Smiltenes brāļus ar nedzirdīgo pamatiedzīvotāju Pūku, izdomāju sākumā dot vienam otra lietiņas apošņāt, izzināt. Kad brāļi jau atceļoja uz Rīgu, visi cits citam acīs pirmoreiz ieskatījās caur sietu durvīs. Pūkam šķita, ka marsiešus ieraudzījis! Kad vienā reizē siets paspruka, domāju - nu būs! Nekā nebija! Pūks pačurāja brāļu kastē, un visi sāka draudzīgi dzīvot kopā. Kaķenes ir nešpetnākas rūcējas un šņācējas.»
Vienai būtu grūti
Daudzi kaķi uz ielas slimo, ir savainoti. Līga saka paldies visiem labajiem, dedzīgajiem cilvēkiem, kuri dara milzīgu darbu - sterilizē, ārstē un meklē bezsaimnieka dzīvniekiem mājas, visiem, kuri tur rūpi par kolonijām, visiem, kuri atbalsta ar ziedojumiem. Personīgu paldies viņa saka veterinārārstiem Ginteram Cepurītim un Egitai Robiņai, caur kuru rokām izgājusi lielākā daļa no saimes. Ir operētas acis, stellēti kauliņi, bezcerīgi minkas izglābti no smagiem vīrusiem.
Līgas kaķi jūt ciemiņus, uzvedas klusi, ir mierīgi. Čiko, melnais Robčiks, kas burtiski pielipis neredzīgajam Kārlītim un arī tagad, liels izaudzis, mīl gulēt tam virsū, Jancis, kas pie vārda ticis, jo atrasts 22. jūnijā un ir «bučmūlītis, kurš ķeras ap kaklu un murrā kā neviens», Incis, ko divreiz nodevuši, Tims, Rūdolfs, Gustavs, Mīlīte. Līga saka: «Kādreiz domāju, ka strādāšu patversmē, tad pabiju vairākās, pastrādāju kā brīvprātīgā un sapratu, ka visu pārāk laižu caur sevi un to nevarēšu. Kā izrādījās - neesmu arī pagaidu māju devēja. Taču ceru, ka Dievs dos iespēju savu dzīvi sakārtot tā, lai varu atbalstīt cilvēkus, kuri spēj to darīt. Domāju par savu kaķu mājaslapu, kas varētu būt kā aicinājums cilvēkiem nepaiet garām nelaimē nonākušajiem mazajiem brāļiem. Varbūt kādreiz tikšu līdz projektu rakstīšanai. Kas zina?»