Artūra Bērziņa jau trimdā izdotajās atmiņās Pazīstamas sejas ir kāda burvīga epizode no latviešu teātra pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē. «Ja kādai darbības personai bija jāpaģībst vai uz skatuves jāmirst, zālē tūliņ kāds prātvēders pamācīja: «Dod tikai pa dibenu, gan celsies augšā!»» Droši vien arī aktieri uz mūsdienu Latvijas politiskā teātra skatuves laiku pa laikam sūkstās, ka skatītāji nemāk novērtēt viņu sniegumu (savukārt skatītāji tikpat uzjautrināti komentē «māžošanos» uz skatuves...).
Ja runājam nopietni, partiju pūliņi, gatavojoties drīzajām parlamenta vēlēšanām, ir pavirzījušies uz priekšu - attiecīgi kārtējās rekomendācijas par programmām un vēstījumiem (par veidu, kādā tiek komplektēti kandidātu saraksti, izteikties neļauj latviešu literārās valodas normas...).
Pirmkārt, partijām vajadzētu apzināties atšķirību starp to, kā konkrētas vērtības, mērķus uztver mierīgi civiliedzīvotāji savstarpējā komunikācijā, un to, kā tās tiek uztvertas politiskajā retorikā. Piemēram, vairākums ļaužu augsti vērtē godīgumu un atbildīgumu, bet, baidos, smagi alojas kandidāti, kuri cer, pieminot šādas īpašības, iepatikties. Nediskutējot par iemesliem ļaužu nepatikai pret politiķiem - ja vārdi «godīgums», «atbildīgums» u. c. tiek lietoti politiskajā retorikā, tas var izraisīt tikai īgnumu un pretēju efektu. Skaidrs, ka kaut kādi saukļi ir nepieciešami, tomēr, vēlams, ne tādi, par kuriem pirmā reakcija ir - «un to sakāt jūs?!»
Otrkārt, ir nojaušams, ka daudzas partijas uzsvaru liks uz «ekonomiskajiem jautājumiem», uzskatot, ka tie cilvēkus interesē visvairāk. Zināma loģika šajā pieņēmumā ir, tomēr kandidātiem jārēķinās ar skarbo realitāti, ka - neko daudz jau politiķi te ietekmēt nevar. Atvainojiet - sačakarēt gan. Proti, ja partija deklarē, ka «veicinās ražošanu ar augstu pievienoto vērtību», «sekmēs darbavietu veidošanos» utt., tā ir muldēšana - iepriekšminēto dzīvē dara uzņēmēji, bet ne jau pareizus saukļus un rekomendācijas izrunājoši likumdevēji. Līdz ar to, ja kandidāti nevēlas, lai tos pieķer tukšvārdībā, pareizāk būtu godīgi pateikt - mēs primāri centīsimies vismaz netraucēt un iespēju robežās attīrīt jau sastrādāto regulējumu džungļus. Jā, šādā tēzē nav «pozitīvisma» vai solījumu pierastajā izpratnē, tomēr tas vienalga ir labāk nekā vilināt ar labumiem, kas vispār nav tavā rīcībā.
Treškārt, nav jāmēģina visu sastūķēt 4000 zīmju programmā - labāk izstrādāt kvalitatīvus piedāvājumus atsevišķām grupām ar nodalītu komunikāciju. Piemēram, tas, kas patiešām interesē uzņēmējus un ir politikas veidotāju rokās, - iepirkumu regulējums, valsts un ES finansējuma pieejamība utt. - var likties pārāk specifisks citām grupām. Ir sajūta, ka kandidāti baidās būt «dažu jautājumu partija», baidās no tā, ka kāds (piemēram, lībieši vai sporta aprindas) kaut ko šajās 4000 zīmēs neatradīs sev. Tomēr, mēģinot sagrābt kaut ko visiem par visu, rezultāts nebūs labs.