Kādi pabalsti bērnam invalīdam pienāksies, atkarīgs no Labklājības ministrijas iestādes Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEAVK) atzinuma. Par Agneses meitu komisija lēma - nav nepieciešama īpaša kopšana, tāpēc nav piešķirts pabalsts bērna invalīda kopšanai 150 latu mēnesī. Bērnam nepienākas arī pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai - 56 lati pusgadā. Agnese saņem tikai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu - 75 latus mēnesī. Pati Agnese nevar strādāt, jo mājās aprūpē bērnu un viņas pilsētā nav speciālā dārziņa. Vīrs strādā gadījuma darbos. Agnese par pabalstu tagad cīnās tiesā, un viņa nav vienīgā. Arī ar reto Kabuki sindromu sirgstoša sešgadīga zēna ģimene tiesājas, lai turpinātu izmaksāt transporta kompensāciju.
VDEAVK atzīst, ka apstrīdējumu skaits pēdējo gadu laikā audzis, tiesa, lielākoties attiecībā uz pieaugušajiem. Komisija noliedz, ka censtos taupīt uz pabalstiem invalīdiem bērniem.
Operēja - tātad ir labāk
VDEAVK vadītājs Andris Zīverts norāda - lemjot par pabalstu nepieciešamību, netiek ņemts vērā klientu materiālais stāvoklis, tikai medicīniskās indikācijas. «Kā rodas strīdi, kas noved līdz tiesai? Diagnoze it kā ir, bet jautājums, cik smags stāvoklis. Mēs traktējam, ka nav smags, vecāki - smags,» paskaidro A. Zīverts. Nepilnības mēdzot būt ārstu iesniegtajā dokumentācijā par bērna stāvokli.
Agneses nepilnus divus gadus vecās meitas slimības vēsture ir gara. Piedzimstot viņai atklāja ne tikai Dauna sindromu (garīgās attīstības traucējumi), greizo pēdu un labās plaukstas agenēziju (bērnam nav puse plaukstas un nav rokas pirkstu), bet arī sirdskaiti. Septiņu mēnešu vecumā viņai veica atvērto sirds operāciju. Bērnam arī divreiz operēta kāja un šinas uz kājām jānēsā 18 stundu dienā, lai koriģētu greizo pēdu. Tās novelk tikai, kad iet gulēt. Ārsti iesakot šinas nēsāt līdz četru gadu vecumam. Valsts atbalsts ģimenei ir šāds: 75 latu tā sauktais invaliditātes pabalsts, 30 latu bērna kopšanas pabalsts (visiem bērniem līdz divu gadu vecumam) un 8 latu ģimenes valsts pabalsts.
Kad VDEAVK bērnam drīz pēc piedzimšanas noteica invalīda statusu un lēma, ka nepieciešams 75 latu invaliditātes pabalsts uz diviem gadiem, Agnese neiebilda, jo nezināja par citiem atbalsta veidiem. Pēcāk uzzinājusi, ka bērni ar Dauna sindromu un pat ar mazākiem funkcionāliem traucējumiem, kas var iet dārziņā, mēdz saņemt kopšanas pabalstu. Agnese pērn rudenī vērsusies VDEAVK, lūdzot bērnam piešķirt kopšanas pabalstu. Sekoja atteikums - bērna stāvoklis stabilizējies: veikta kājas un sirds operācija. Agnese brīnās: «Vai tas, ka bērnam veica sirds operāciju, uzskatāms par uzlabojumu? Viņai taču bija grūtības paēst, aizkusa ēdot.»
Agnese šogad vērsās administratīvajā rajona tiesā, lūdzot uzlikt VDEAVK pienākumu izdot labvēlīgu atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību meitai. 21. jūnijā tiesa pasludināja, ka prasību neapmierina. Spiedumu viņa pārsūdzējusi administratīvajā apgabaltiesā. «Ne jau es sevis dēļ cīnos, manam slimajam bērnam vajag,» saka Agnese. Viņa arī bērnu regulāri ved uz rehabilitāciju.
Aizpildīsim jūsu vietā
Arī sešgadīgā Arta ģimene šobrīd tiesājas par labvēlīgu VDEAVK atzinumu. Dēlam uz nākamajiem pieciem gadiem piešķirts invaliditātes pabalsts un īpašās kopšanas pabalsts, taču atteica transporta izdevumu kompensāciju. Vecāki uzskata - tas ir pilnīgi nepamatoti, jo bērnam taču joprojām ir tā pati diagnoze un funkcionālie traucējumi, kas 2008. gadā un arī 2010. gadā, kad pabalstu piešķīra.
Arti, kurš kopā ar mammu iznācis uz ielas sagaidīt, var pamanīt iztālēm. Puikas rokas un kājas darbojas kā svārsti, nemitīgi cilājas un šūpojas. Artim ir ļoti reta ģenētiska saslimšana - Kabuki sindroms. Tas ir smags smadzeņu bojājums, kas zēnam rada vidēji smagus garīgās attīstības traucējumus, epilepsiju, kustību un koordinatīvus traucējumus. Iešana vedas lēnām, zēns šūpojas, iet līkumiem. Ģimene priecājas, ka atraduši zāles, kuras mazina krampjus, ar ko cīnījušies gadiem un kas bieži puiku noveduši bezsamaņā. Zāles gan esot tikai uz laiku. Arta vecāki ir noraizējušies par transporta kompensācijas atteikumu - tie nav tikai nepilni desmit lati mēnesī, bet arī iespēja izmantot invalīdiem paredzētās stāvvietas.
Iepriekš zēnam piešķirot šo kompensāciju, VDEAVK pamatojums bija MK noteikumu pielikumā minētā medicīniskā indikācija - izteikta smadzenīšu ataksija vai izteikti ekstrapiramidāli traucējumi. «Šī diagnoze izriet no galvas smadzeņu bojājuma, tā nav pārejoša, bojājumu nevar sadziedēt. Tagad komisija faktiski raksta, ka vairs neredz diagnozi,» saka Inga.
VDEAVK komisija notika martā, to apmeklēja Artis tēta pavadībā. VDEAVK sekretāre teikusi, ka iesniegumā nevajagot atzīmēt, kādi pabalsti nepieciešami, ārsti paši izvērtēšot un atzīmēšot. Kad VDEAVK noraidīja transporta kompensācijas nepieciešamību, sākumā vecāki lēmumu pārsūdzēja vispārējā VDEAVK. Inga norāda - pārsūdzot mums neļāva pievienot klāt nekādus paskaidrojošus medicīnas dokumentus par diagnozēm. Sekoja atkal atteikums. Tēvs vērsās Rīgas rajona administratīvajā tiesā, un tā šobrīd lietu izskata rakstveidā.
Vai vecākiem jāatzīmē iesniegumā, kādi pabalsta veidi bērnam nepieciešami, VDEAVK direktors A. Zīverts Dienai atbild ar stingru nē. Pati komisija lemjot. Taču interesantākais ir tas, ka Arta lietā VDEAVK paskaidrojumos tiesai A. Zīverta parakstītā vēstulē pieminēts: pieteicējs neesot pats atzīmējis prasību transporta pabalsta noteikšanai. Tiesa gan vēl turpinās. Agneses meitas lietā tiesas sākums vēl nav noteikts.