Šķiet, pašas pamestās skolu ēkas vēl ir dzīvas - tajās vēl aizvien mājo skolēnu un skolotāju mīlestība. Taču, laikam ejot, dzīvības pazīmes pamazām izzudīs un zinību dzirkstele izdzisīs. Tad iestāsies tumsonība.
Skaldi un valdi?
Formāli apsveikumi jaunā 2009./2010.mācību gada sākumā šodien skanēs neīsti attiecībā pret visu sabiedrību. Jo cilvēciski tomēr ir ļoti grūti priecāties uz citu rēķina, it īpaši tad, kad skolu «optimizācijas» rezultātā ir noticis tas, kam nekādi nevajadzētu notikt - kad nostājas latvietis pret latvieti, krievs pret krievu, skola pret skolu...
Šķiet, cilvēku apjukuma aizsegā kungiem, kam pašlaik pieder vara, ir vieglāk turpināt nodarboties ar tik ierasto shēmošanu, nevis uzņemties atbildību par notiekošo. Bet cik ilgi tas var turpināties - kamēr izglītības sistēmas graušanas process valstī kļūs neatgriezenisks?
Tas, ka skolēnu skaitam skolās būs tendence samazināties, kļuva skaidrs pirms vairākiem gadiem, nevis tikai pāris nedēļu pirms mācību gada sākuma. Piekrītu, varbūt bija grūti paredzēt tik masveidīgu ģimeņu emigrāciju uz citām valstīm. Un tomēr vēl aizvien paliek neatbildēti daži visai loģiski jautājumi.
n Vai laikus tika izstrādātas mainīgajai situācijai atbilstošas stratēģijas un taktika izglītības jomā? Tik nelielā valstī kā Latvija bija iespējams visu mierīgi, skrupulozi un precīzi izkalkulēt!
n Kāpēc skolotājiem, kuriem jau rīt pēkšņi nāksies samierināties ar bezdarbnieka statusu, netika piedāvātas pārkvalificēšanās iespējas, piemēram, pirms gada, kamēr vēl bija darbs un iespēja pelnīt iztiku?
n Kurš var pamatoti paskaidrot, cik latviešu tautas mentalitātei ir pieņemami visi šie «monstri» - milzīgās skolu ēkas - padomju laika mantojums?
n Un cik vispār ir jābūt maksimālajam skolēnu skaitam valsts skolā, lai mazais cilvēciņš kopš pirmās klasītes tajā nejustos pamests, mazsvarīgs, nevajadzīgs un apjucis bezpersoniskajā skolēnu virpulī tā vietā, lai, piemēram, kompaktā skolā viņš varētu radoši attīstīties, draudzēties, justies drošs, baudīt mācīšanās prieku un lepoties ar piederības sajūtu savai vislabākajai skolai?
n Kas tie tādi par «kritērijiem», kas ļauj vienā acumirklī, neko nepaskaidrojot, patriekt no darba profesionāli, kurš godam, ar sirdi un dvēseli nostrādājis skolā ilgus gadus?
Sliktais labais skolotājs
Sabiedrībā izplatītais ironiskais priekšstats, ka «skolās ir palikušas strādāt tikai pusjukušas vecmeitas, kuras novalkātās čībās, izbolītām acīm un ar putām uz lūpām dedzīgi pilda savu misiju un tā vārdā sakniebtiem zobiem pacietīs visu ko», ir kļūdains! Nekā tamlīdzīga.
Pirmkārt, skolā «apsēstībai» nav vietas! Ir jābūt atbilstošai augstākajai pedagoģiskajai izglītībai, kompetencei, profesionālismam. Otrkārt, tas ir darbs, kas ļauj pelnīt iztiku, tiesa, ļoti specifisks un atbildīgs, jo tas ir darbs ar bērniem. Un, treškārt, skolotājam jābūt sociāli aktīvam cilvēkam, personībai, tādam, kuram ir vērts sekot.
Tāpēc var saprast pedagogus, kurus patiesi aizskāra bezatbildīgi amatpersonu izteikumi, ka, lūk, tagad «skolās paliks strādāt labākie skolotāji». Vai tiešām tik sarežģītā situācijā kungi nevarēja pievaldīt mēli un vienkārši paklusēt, ja īsti nebija ko teikt? Skolotāji, kuri zaudēja darbu, jau tā jutās satriekti, kāpēc viņus vēl vajadzēja publiski pazemot, norakstot kā «sliktākos»?
Un kurš no «labākajiem», piemēram, eksakto priekšmetu pasniedzējs vīrietis (!), kuram pašam ģimenē aug divi bērni, turpmāk var atļauties strādāt vidusskolas izlaiduma klasē par algu Ls 170-180 pēc nodokļa nomaksas?
Vai tomēr taisnība izrādīsies tiem, kuri uzskata, ka īstie labākie sen jau ir projām no skolām un ka cīnīties savā starpā par «učenes grašiem» var tikai nekam nederīgie lūzeri, kam vairs vispār nav kur iet... Paskaidrojiet man, lūdzu, kurš steigšus aizvietos visaugstākās raudzes profesionāļus, kuri izvēlējās labāk saņemt grūti nopelnītās pensijas? Ak, jā, biju piemirsusi kādu apgalvojumu ar baiso zemtekstu: «Neaizstā par jamu cilvēku nav…»
Kur ir garantija, ka vienādas izredzes saglabāt darbu bija i skolotājai direktores labākajai draudzenei, i kādam citam darbiniekam, kurš pedagoģiskajās sēdēs atklāti un godīgi pauda savu viedokli, kas ne vienmēr sakrita ar skolas administrācijas deklarēto nostāju?
Es tiešām nesaprotu, kā var tik liekulīgi apgalvot, ka skolu «optimizācijas - reorganizācijas - integrācijas», t.i., likvidācijas rezultātā uzlabosies izglītības kvalitāte valstī, kad vairākās ģimenēs pat līdz šodienai valda apjukums, jo vecāki vairs nevar saprast, kur tagad mācīsies viņu bērni? Kurš atbildēs par skolēna drošību, ja viņš labāk izvēlēsies klaiņot ielās, nevis piespiedu kārtā mācīties svešā skolā?
Ja no skolām jau ir patriekti sociālie pedagogi un psihologi, kurš profesionāli kontrolēs saspringto situāciju milzīgajās apvienotajās skolās, kur katru mirkli var izcelties pusaudžiem tik raksturīgie nežēlīgie kautiņi starp «savējiem» un «svešajiem», t.i., jaunatnācējiem? Vai nu slepus pieņemsies spēkā ģedovščina, bulling mobbing, kam sekos neizbēgami asi konflikti starp vecākiem...
Taurenītim lidot!
Viņa centās neraudāt - īstā cīnītāja! Vēl pavisam mazā, tieviņā meitenīte, kura nebīstas atnākt pie Rīgas domes, lai Varenajiem Kungiem darītu zināmu savu nostāju: «Bērns nav krēsls, viņu pārbīdīt nedrīkst! Neaiztaisiet manu skolu!» Rīgas Kungi izrādījās kurli...
«Ābelītei vienmēr būt!», «Taurenītim dzīvot!», «Es gribu mācīties savā Vaivaru skolā!» - tā skandēja bērni, viņu vecāki un skolotāji pie Jūrmalas domes. Atšķirībā no Rīgas domes deputātiem Jūrmalas Tēvi, kā izrādījies, nav kurli, toties runāja kā negudri, jo nebija spējīgi izrādīt cieņu līdzcilvēkiem...
Bet ko tad īsti gribēja visi šie ļaudis? Lai viņus uzklausa un saprot, lai nenodara pāri viņu bērniem! Jo skolēniem 1.septembris - tā tomēr ir īpaša diena! Tā ir diena, kad visā valstī tiek sēti zelta zinību graudi. Tie nemēdz izaugt paši par sevi - tos vajag kopt un lolot! Lai neizaugtu par nezālēm, kroplīgiem augiem vai varbūt ārēji par krāšņiem, bet īstenībā indīgiem ziediem...
***
1.septembris nedrīkst būt tikai formāls ieraksts skolas klases žurnālā attiecīgajā lappusē «Zinību diena». 1.septembris - tā ir diena, kas nodrošina valsts turpmāko attīstību, labklājību un progresu! Tam loģiski seko cilvēku lepnums par to, ka viņi ir dzimuši, auguši un mācījušies kādā sapņu zemē, vārdā Latvija! Savā Tēvzemē! Valstī, kurā i Taurenītim dzīvot, i Ābelītei augt, i kādai mazai meitenītei priecāties!