Pasaules tiesu prakse liecina par līdzīgiem lēmumiem, kad likumdevēju noteiktas korekcijas tiesnešu algās traktētas kā nepieļaujams tiesu neatkarības aizskārums, un šeit aktualizējas problēmas pirmais aspekts: šos saistošos lēmumus tiesneši pieņem paši par sevi, neatkarīgi no izskatāmā jautājuma jūtīguma. Objektivitāte šeit tiek kompromitēta principā, bet acīmredzot tāda ir lielākā labuma - tiesu neatkarības un tās pašas objektivitātes citos gadījumos cena. ST par labu jāsaka, ka atšķirībā no Saeimas, kas mums ir vienlīdzīgāka par citiem un par savu peļņu lemj pati, ir vismaz delikātāka. Deputātiem, lemjot par savu ļoti lielo algu un blakus labumiem, attiecīgajā sēdē nebija ne jautājumu, ne debašu. ST vismaz ir iespaidīgs atsauču izvērsums, kā arī zālamanisks lēmums līdz šim ieturēto naudu neatprasīt, bet paģērēt pilnu samaksu no nākamā gada.
Cita lieta ir naudas loma amatpersonu neatkarīgumā. Vismaz Latvijā ļoti uzkrītoša ir pretēja tendence - koncentrēšanās uz naudu postošais iespaids uz pienākumu veikšanu.
Tāpat divdomīgs ir arguments par tiesnešu algu cietu piesaisti «tautai», t. i., atalgojuma griestu neatzīšanu. Jo vidējam atalgojumam valstī ar dažādiem koeficientiem (sākot no 4,5, kas pašlaik pēc nodokļu nomaksas veido ap pusotru tūkstoti latu; augstākā paredzamā resorā - uz pusi lielāka) piesaistīta tikai alga. Bet vēl taču ir citi labumi, kas «parastajai» tautai, ar ko tiesneši sakās salīdzināmies, nav garantēti vai pat ir liegti: kvalifikācijas piemaksas, prēmijas, apdrošināšana un pabalsti. Piemēram, tiesneša jaundzimušais bērns tiek vērtēts trīs mēnešalgu (!) apmērā, kamēr tautai tikko uzlikti nesalīdzināmi zemāki griesti.