Šonedēļ klusi tika pieminēts (vai, pareizāk sakot, netika) 1991. gada 22. augusts, kad Latvijas Augstākā padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Dažādus posmus ceļā uz neatkarības atgūšanu diez vai būtu pareizi salīdzināt pēc nozīmības, tomēr liekas, ka šī deklarācija nav mazāk svarīga par mums daudz labāk zināmo un plašāk pieminēto 4. maiju. It sevišķi, ja atceramies situāciju (t. s. augusta pučs izgāzies, bet situācija ļoti neskaidra), kādā 22. augusta deklarācija tapa, mazliet žēl, ka šim periodam nepievēršam lielāku uzmanību. Ko padarīsi - šodiena vienmēr izspiež pagātni, turklāt ar samērā nesenu notikumu pieminēšanu diemžēl parasti ir tā, ka sarodas tik daudz varoņu un darītāju, ka riebjas.
Tomēr ir aspekts, ko atcerēties vajadzētu, - dažādu iemeslu dēļ mēs, kā saka, lēti tikām cauri. Par laimi. Bet varbūt tieši tāpēc mēs iegūto pietiekami nenovērtējam. Šādā kontekstā ir svētīgi palasīt citu bijušo «brālīgo republiku» autorus. No Rīgas grāmatnīcās pieejamā iesaku patlaban Kanādā dzīvojošās gruzīnu žurnālistes Helēnas Bočorišvili krājumu Mana tēva galva (tulkojums krieviski 2012. gadā) par šiem juku laikiem. Kad operas bijušajiem mūziķiem daudz darba pilsoņu kara un vienkārši bandītisma upuru nepārtrauktajās bērēs - jo īpaši tāpēc, ka nav jau elektrības, kas ļautu bēru rīkotājiem ietaupīt, atskaņojot mūzikas ierakstus. Kad preču trūkums ir tāds, ka gan dāmām, gan kungiem apakšveļa ir no viena materiāla - pārtaisītiem PSRS karogiem. Kad nogalināt, lai atņemtu gredzenu, nocērtot pirkstu, nav nekas ārkārtējs. Utt., utt. Daudz kas līdzīgs bija arī Latvijā - bijušie čekisti un kompartijas līderi kļuva par «uzņēmējiem», trūkums, netaisnība. Tomēr tik asiņaini tiešā un pārnestā nozīmē nebija.
Ja gruzīni pēc tāda posma spēj cienīt sevi, savus līdzcilvēkus, savu valsti, to vajadzētu spēt arī mums.