Tieši tie, kas 16.martu izmanto kā parocīgu datumu savstarpējām vārdu kaujām, nevis nedaudzie vēl dzīvie leģionāri, protams, ir galvenie vaininieki visās tajās negācijās, kuras gadu no gada tiek uzkultas ap 16.marta pasākumiem.
Jau labu laiku 16.marts ir svītrots no oficiālā atceres dienu saraksta, bet nu izskatās, ka par godu šim datumam tiek rakstīti īpaši likuma «Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» grozījumi, kas noteiktu, ka tādas demokrātijas izpausmes kā sapulce, gājiens vai pikets pašvaldībā jāpiesaka ne agrāk kā četrus mēnešus pirms iecerētā pasākuma. Pie vainas esot tas, ka tiesības rīkot 16.marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa līdz pat 2012.gadam jau rezervējuši Daugavas vanagi. Arīdzan 9.maija svinētāji esot līdzīgi nodrošinājušies.
Savukārt Rīgas domes vadību no netīkamā pienākuma lemt par vicemēram Aināram Šleseram (LPP/LC) tik netīkamā praida atļaušanu, šķiet, būs atbrīvojuši Draudzības dienu organizatori, kas pērn solīja, ka šogad pasākumi tiks rīkoti nevis Rīgā, bet gan kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā Viļņā.
Tā vietā, lai lemtu par to, kā ierobežot iespējas gājienus un piketus pieteikt jau iepriekš, drīzāk būtu jādiskutē par to, cik lietderīga ir prasība pieteikt piketus vismaz desmit dienas iepriekš. Šo normu var izmantot, lai ierobežotu sabiedrības tiesības paust savu attieksmi par/pret visdažādākajiem notikumiem. Satversmes 103. pants paģēr, lai valsts aizsargātu iepriekš pieteiktu sapulču, gājienu vai piketu brīvību, bet, protams, neprecizē, cik ilgu laiku pirms paša pasākuma tam jābūt pieteiktam, lai tā organizatori un dalībnieki varētu izmantot savas tiesības.
Arguments, ka pasākumam jābūt iepriekš pieteiktam, lai nodrošinātu, ka tā laikā tiks ievērota sabiedriskā drošība un kārtība, protams, ir pamatots. Par laimi, tas pats likums arī paredz, ka gadījumā, ja par notikumu, sakarā ar kuru tiek rīkots pikets, nav bijis iespējams uzzināt desmit dienas iepriekš, to var pieteikt ne vēlāk kā 24 stundas pirms plānotā pasākuma.
Taču šāda izņēmuma paredzēšana jau liecina, ka patiesībā paziņošanai par piketu pilnīgi pietiek ar vienu diennakti. Pozitīvais aspekts šādai termiņa samazināšanai būtu tas, ka tādējādi mazinātos iespējas, ka kāda netīkama piketa rīkošana tiks aizliegta, aizbildinoties ar iemesliem, kas pievilkti aiz matiem, piemēram, par sabiedrības tikumības vai labklājības apdraudējumu.
Jaunie likuma «Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» grozījumi tikai lieku reizi atgādina, ka izpratne par demokrātiju Latvijā vēl arvien klibo. Kuram tad skādē, ja piketu vai gājienu piesaka kaut vai trīs gadus iepriekš? Tik savlaicīga gājiena pieteikšana, jādomā, varētu nepatikt tikai tiem, kam lemšanu par atļaujas došanu vai nedošanu šādam gājienam patīk izvērst par riņķa danci ar pasākuma aizliegšanu un tam sekojošiem tiesu darbiem. Jā, un tiesas sēdes, kā to rāda līdzšinējā pieredze, lieti noder, lai televīzijas kameru un žurnālistu ielenkumā paaģitētu par saviem uzskatiem un eskalētu situāciju.
2006.gada beigās Satversmes tiesa jau reiz lēma, ka nepieciešamība saņemt pašvaldības atļauju sapulces vai piketa organizēšanai ir uzskatāma par antikonstitucionālu. Atļauju sistēma, to aizstājot ar paziņošanas sistēmu, gan tika liberalizēta, taču pēdējā gada laikā parādījušās tendences, kas vedina secināt, ka varas institūcijām gaužām netīk tādas izdarības kā, piemēram, pērn notikušās zemnieku protesta akcijas, kas sagādāja dažu nepatīkamu brīdi Zemkopības ministrijā un Ministru kabineta ēkā strādājošajiem.
Pērnruden jau varējām vērot mēģinājumu noteikt vismaz 25 metrus platu aizsargjoslu ap Saeimas ēkām. Tagad tiek virzīti jauni likuma «Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» grozījumi, kas jau atkal paredz ierobežojumus.
Pret jebkādiem varas institūciju mēģinājumiem nodrošināties ar arsenālu, kas ļauj ierobežot pulcēšanās brīvību ar formāliem argumentiem, ir jāizturas ārkārtīgi skeptiski. Nav šaubu, ka dažam labam patiktu, ja visādus tur piketētājus, gājienos gājējus un prasību izvirzītājus varētu aizsūtīt piketēt kādā attālā mežmalā, pulcēšanās brīvību padarot par kaut ko, kas eksistē tikai uz papīra.