Pie lasītājiem nonāca pieklājīga intervija, turpretim Maija Kurševa izvēlas būt ne visai pieklājīga - ja ne intervijās, tad savos darbos. Izrādās, drukātā tekstā nepieļaujami izteicieni kļūst pavisam pieņemami, ja tie iekļauti mākslas darbos. Piemēram, vienā no jaunākajā izstādē skatāmajiem zīmējumiem pagale saka burkānam: «Čau!» «Ej dirst!» atsaucas burkāns. Pie ainiņas izlasāma morāle: «It's nice to be nice.» Ir jauki būt jaukam, bet Maijai Kurševai acīmredzot labāk patīk būt «nejaukajai meitenei». Perfektais tēls ir viens no viņas šībrīža popularitātes iemesliem - patiesi, Rīgas mākslas vidē Kurševu ir ļoti daudz gan izstāžu apritē, gan mākslas mīļotāju neformālajās sarunās.
Zemā māksla
Komikss un karikatūra, divi zīmējuma veidi, no kuriem Maija Kurševa smeļas iedvesmu savam oriģinālajam stilam, tradicionāli netiek uzskatīti par piederīgiem augstajai mākslai. Tāpat kā uzraksti uz sienām, pusaudžu zīmējumi skolas burtnīcās vai pašradītas multenītes, ko ievietot internetā, un tamlīdzīgas blēņas, tie ir piederīgi radošu izpausmju zemākajam galam un parasti tajā arī paliek. Internacionālās popkultūras vienveidīgie atkritumi, no kuriem interešu šaurības dēļ pārtiek lielākā daļa tīņu, nav pārāk bagātīga viela aizraujošiem mākslas darbiem - pārāk daudz tajos ir klišejisku vardarbības un seksa ainiņu, kā arī naiva protesta pret pieaugušo pasauli. Tomēr «zemie žanri» nereti uznirst pat visizsmalcinātāko estētu intereses lokā - vai nu kad mākslinieki vērš savu skatienu pret popkultūru kā analīzes un kritikas vērtu vielu, vai kad «augstā māksla» ir tiktāl nogurusi pati no savas nopietnības, ka tai kārojas vairāk pirmatnējības, huligānisma, roķīgas enerģijas vai popsīga erotisma. Ir vēl trešais ceļš: māksla izmanto reklāmas stratēģijas - kārdināt un tracināt, lai pati kļūtu par populāru preci. Tīņu leksikas izmantošana (rupjība, uzjautrinošas šausmas un absurdiska «muļķa laišana») tādā gadījumā ir noderīga, lai ar mākslu viegli varētu identificēties vidējais patērētājs. Kuram no šiem virzieniem piederīga Maijas Kurševas daiļrade, jaunajā izstādē var spriest katrs skatītājs pats.
Dziļās domas
Ar dziļām domām Kurševa nav draugos - viņa tās pat reizēm izsmej. Piemēram, kādā zīmējumā attēlota neganti saviebusies meitenīte, kas, sarkana palikdama, klabina datora tastatūru, un apakšā parakstīts: «Viņa iespējams raksta kaut ko ļoti sarežģītu» (Bez pieturzīmēm.) Žēl paliek kādas rēgam līdzīgas galvas, kurai smadzeņu vietā ir nesaprotamas izcelsmes režģis, ko rotā virsraksts «Now i know». Intelektuālu rēbusu vietā mākslinieces radītās būtnes izvēlas afektīvus izsaucienus un agresīvu darbību - sacirstas rokas, sadalīti ķermeņi, šausminošas grimases zīmējumos nav retums. To pavada laimīga neziņa par apkārtējo pasauli, asociāla un apolitiska nostāja - kāds personāžs, piemēram, garlaikoti uzskaita «10. novembris, 11. novembris - tas pats». Īpašas attiecības zīmējumu varoņiem ir ar matiem - tie bieži izaug par garu, sapinkājas, toties aiz tiem ir ērti paraut vai satvert. Iespējams, tāpēc, ka mati šķiet tāds pats ķermeņa «izdalījums» kā vēmekļi vai izkārnījumi, kas zināmā vecumā izraisa briestošas personības interesi, lai pēc paslēptos pieaugušo pasaules tabu zonās. Tam visam toties ir vieta Maijas Kurševas zīmējumos.
No vārtrūmēm
Anotācija vēsta, ka «arī nejaušs garāmgājējs var kļūt par mākslas skatītāju, negaidot uzduroties pēkšņi saklausītām skaņām un sekojot tām». Tieši tā esot gadījies kādā vārtrūmē Bruņinieku ielā un Andrejsalā, kur uz jumta apmetušies neapmierināti pūpēži (izstādē par to liecina videodarbi). Tā kā balti krāsotās izstāžu zālēs nejauši skatītāji citādi neieklīstu, Kurševas darbus var uztvert kā tādas «pēkšņi saklausītas skaņas», kas no vārtrūmēm aizved uz augstās mākslas tempļiem un sauc līdzi arī sekotājus.