Malkojot tēju un nogaršojot pašdarināto ābolu sidru, noklausījāmies Andra un viņa sievas Indras stāstus par dzīvniekiem, kas ilgāku vai īsāku laika sprīdi dzīvojuši ģimenē. Protams, arī par zivīm.
Uz Lisabonu!
Dusmās piepūtušies vai nobijušies Senegālas papagaiļi ar mums komunicēt atsakās. Andris stāsta, ka senegāliešus iegādājušies pēc meitas Aijas lūguma. Viņa ļoti vēlējusies runājošu papagaili. Žako un Žanna Aiju pievīla. Runāt putni tā arī nesāka. Andris smej - varbūt viņi runā senegāliešu valodā, bet mēs to nesaprotam. Putni bija nelaipni, vienu laiku šausmīgi šmucīgi izrīkojās, izmētājot barību lielā rādiusā ap būriem. Iespējams, ka abi papagaiļi ir vīriešu kārtas pārstāvji, jo, laižot darbā knābjus, bieži kārto savstarpējos rēķinus. Veismaņiem jau brieda doma putnus kādam uzdāvināt, bet notika neticamais. Kādu nakti papagaiļi sāka drausmīgi bļaustīties. Andris cēlās skatīties, kas noticis: «Virtuvē sajutu vēsumu, redzēju, ka ārdurvis vaļā. Izrādās, ka, gluži kā savulaik zosis Romu, papagaiļi, saceļot drausmīgu troksni, mūs izglāba no zagļiem. Glābējus taču nedrīkst aizdāvināt.» Andrim ar Indru ir sapnis - abi mūziķi ir Portugāles fani. Lisabonas parkos viņi redzējuši lidināmies Senegālas papagaiļus. Andris vēlētos arī Žako un Žannu aizvest uz Lisabonu un palaist brīvībā. Lai viņi dibina ģimenes, lai laiž pasaulē bērnus! Es pie sevis nodomāju, rau - airBaltic ir lieliska labdarības iespēja - aizlidināt senegāliešus brīvībā!
Katram savs ņurcāmais
Veismaņu bērni Aija un Krišs pašlaik studē mūzikas lietas Nīderlandē, tāpēc māja ir neparasti klusa, bet, kad viņi bija Rīgā, te gājis jautri. Andris pārliecināts, ka ģimenēm, kurās aug bērni, noteikti vajag suni vai kādu citu dzīvībiņu: «Vecāki skrien savos darbos, un bērni ne vienmēr var apķerties tēvam vai mātei ap kaklu un samīļot viņus. Lai tad vismaz saņurcās ar mājdzīvnieku.» Veismaņiem mājā arvien bijuši dzīvnieki. Saulkrastu dzīvoklī dzīvojušas divas jūras cūciņas, kas pratās ātri notiesāt visus zaļos istabaugus, bet bufetē aiz stikla kādu laiku mita Indras draudzenes atstātie viļņainie papagailīši. Skaistus gadus Saulkrastos un Rīgā nodzīvoja vācu kurta jauktenis Cēzars. Vēl pavisam nesen pie Veismaņiem dzīvoja Amerikas sarkanvaigu bruņurupuču mammīte, kurai ļoti garšoja gaļa, bet visvairāk šašliks, ar ko kripatas daudzumā viņa šad tad tika uzcienāta. Bruņurupucīte labprāt komunicēja ar ciemiņiem, smieklīgi mēģināja sazināties ar savu attēlu spogulī, vairākkārt bez traumām noripoja pa kāpnēm no augšstāva, bet ziemošanai izvēlējās meitas Aijas drēbju skapi. Cēzars briesmīgi baidījās no bruņurupucienes, kura šņāca uz viņu, taču vienu laiku suns arī centās sev būdu ierīkot skapī!
Saulkrastu lustes
Cilvēku mājās vienmēr jābūt kādam lopiņam. Andris smej, ka tas no vecvecākiem asinīs iegājis. Nākamo diriģentu no skolas gadiem īpaši interesēja zivis. Saulkrastos viņš ar savu laivu devās jūrā, ķēra zušus, bet dekoratīvās zivis šķita noslēpumaini skaistas: «Zivīm un dzīvniekiem savu sāpi un rūgtumu vari uzticēt. Viņi nekad nesaka - pats vien esi vainīgs.» Mediņa skolā mācoties, Andris Rīgā nopirka simtlitrīgu akvāriju, ar vilcienu atveda to uz Saulkrastiem un sāka nodarboties ar eksotiskām zivīm. Skaita - ciklīdas, diskusi, koijas, sami, plīvurastes, neoni, tad atmet ar roku un smej - vieglāk tomēr nosaukt, kādas zivis viņam nav bijušas. Savulaik Andris no Maskavas stikla burkā atvedis pat divus krabjus, bet tie bijuši brīvdomātāji, līduši laukā no akvārija un kā peles dzīvojuši zem grīdas. Taču tas bija sen.
Kad Andris devās dienēt armijā, zivsaimniecību nācās likvidēt. Pēc tam viņš apprecēja Indru un pieradināja arī viņu pie zivīm. Veismaņu smalkākās zivis cauru gadu dzīvo Rīgas akvārijos, bet dažādās un krāšņās karpu pēcteces no maija līdz oktobrim lustējas dīķos Saulkrastos un ķer odus: «Tie mošķi savairosies jebkurā spainī. Šovasar līdz Jāņiem no odiem vispār nebija glābiņa, bet zivis viņus šņap, šņap....» Tāpēc Andris zivis dīķos nebaro: «Viņām pilnīgi pietiek ar odiem, odu un spāru kāpuriem, ūdenī iekritušām sliekām un ūdenszālēm. Zivis dīķos jūtas labi, pieņemas svarā un labi vairojas.» Kad zivju skaits pārlieku pieaug, Andris un Indra dāvina tās bērnudārzam.
Diriģents novērojis, ka zivīm, dīķī kopā dzīvojot, izveidojies savdabīgs Veismaņu hibrīds. Dīvainajiem karūsu krustojumiem ģīmis līdzīgs vienai zivju sugai, aste - citai, bet krāsa - vēl citai. Andris stāsta, ka paziņai Pierīgā koijas piemājas dīķī veiksmīgi dzīvo cauru gadu: «Ziemā tām ledū izcērt caurumu elpošanai, zivis ierokas dūņās un laimīgi sagaida pavasari.»
Veismaņu dzīvokļa kāpņu augšgalā mākslīgajā apgaismojumā akvārijos spuras un astes kā šlepes plivina dažādkrāsu, galvenokārt sudraboti baltas un sarkanas, zivis. Jaunākā un modīgākā Andra akvārijā ir vjetnamiešu zivtiņa labeolabeo - melna ar sarkanu asti. Dzīve akvārijā nerimst ne uz mirkli, radot mājā mieru un omulību. To palaikam gan iztraucē Žako un Žannas skaļie ķērcieni.