Repšes pieteikums atgriezties Latvijas politikā izraisījis pretrunīgu reakciju - iemesls lielākoties ir paša ekspremjera dažādi vērtētā personība. Tomēr jāņem vērā, ka: a) cilvēks laika gaitā mainās, b) Repšes dibinātajai biedrībai ir pietiekama vilkme, lai piesaistītu citas, ar pašreizējām partijām neapmierinātas, personības. Līdz ar to svarīgāk par personāliju apspriešanu ir saprast, ko šī cilvēku grupa piedāvā saturiski. Pieteiktie mērķi ir ambiciozi - «Latvijas nākotnes plānošana». Līdz šim sasniegtais rezultāts - atvainojiet, bet vēl viena variācija par pašas biedrības kritizēto Nacionālās attīstības plānu.
Bet - ņemot vērā, ka pēc visai ilgas ieskriešanās biedrība ideju un modeļu formulēšanu ir tikai sākusi, ieceri nevajadzētu jau norakstīt kā kārtējo pareizas retorikas un nekonkrētības savienojumu.
Biedrībai varētu ieteikt pamēģināt ideju citu izkārtošanas veidu - nevis tradicionāli balstītu nozarēs (lauksaimniecība, izglītība utt.), bet riskos (vai kā tagad saka - izaicinājumos), ar kuriem Latvija saskarsies (zināmā mērā tas jau notiek) tuvākajās desmitgadēs. Piemēram: pat uzlabojot demogrāfisko situāciju un valsts finansiālo stāvokli, mums ir jārēķinās, ka dzīvosim teritorijā, kurā infrastruktūra (sākot ar ceļiem, beidzot ar ūdensvadiem) ir savulaik veidota lielākam iedzīvotāju skaitam. Līdz ar to būs jāpieņem lēmumi par to, cik daudz no šīs infrastruktūras objektīvi spējam uzturēt.
Mums arī vajadzētu mēģināt mazliet citādi paskatīties uz jēdzienu «resursi». Šobrīd ar to lielākoties saprot mežus, ģeogrāfisko novietojumu un daļēji māku/vēlmi ražot pārtiku. Tomēr jāņem vērā, ka ir ļoti grūti prognozēt, cik pieprasīti XXI gadsimtā būs pirmie divi resursi (jauni materiāli un tehnoloģijas, citi preču kustības maršruti), toties ir pilnīgi skaidrs, ka arvien vērtīgāks visā pasaulē kļūst tāds resurss kā ūdens un, atvainojos par literāru apzīmējumu, nesamocīta augsne. Vai mēs šiem resursiem pievēršam pietiekamu uzmanību?
Pat valstīs, kas spēj atvēlēt prāvus resursus procesu analīzei un prognozēšanai, atzīst, ka arvien vairāk ir t. s. nezināmo nezināmo, nomodelēt riskus kļūst arvien grūtāk, līdz ar to jo būtiskāka kļūst sistēmas elastība - cik ātri tā spēj pielāgoties utt. Mēs nevaram pat ar lielu naudu nodrošināties pret riskiem, bet mēs varam domāt par to, vai lēmumu pieņemšanas, pilnvaru deleģēšanas sistēma ir pietiekami lokana, lai viegli neaizdambētos. Un atkal - mēs gan daudz runājam par birokrātijas samazināšanu, bet lielākoties ar to saprotam skaitliskos parametrus, piemirstot, ka pat mazskaitlīga pārvalde var būt neefektīva. Štrunts ar politiķiem un partijām, būtiskāk ir izvērtēt, kāda ir telpa privātai iniciatīvai, cik daudz valsts kontrolē, kā sabiedrības locekļi savstarpēji komunicē, lai vajadzības gadījumā spētu patstāvīgi ģenerēt risinājumus kādai jaunai situācijai (piemēram, principiāli citai kultūras un reliģijas tradīcijai piederīgu imigrantu jūtama parādīšanās Latvijā).
Repše un domubiedri veidos politisku partiju. Partijai viņi rakstīs programmu atbilstoši šī žanra prasībām. Savukārt domu apkopošana par nākotni nesaistīti ar kādas grupas konkrētām politiskām interesēm ir pavisam cits žanrs. Tas viens otru neizslēdz, bet jaukt kopā arī nevajadzētu.