Ir pāris valsts finansētu institūciju, kuru pienākumos ietilpst fotogrāfiju kolekciju veidošana. Visi pārmetumi, kā jau ierasts, Fotogrāfijas muzeja virzienā. Nemainīgi pārmetumi par nepietiekamu pieejamību un efektivitāti un nemainīgas atrunas par finansējuma trūkumu un ierobežotajām administratīvajām iespējām Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja filiāles statusā.
Šoreiz sarunas iegansts bija fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska bažas, ka viņa radošais mantojums netiek pienācīgi novērtēts - viņu neuzrunā kolekciju, izstāžu un izdevumu veidotāji. Meistars ir norūpējies par savas kolekcijas un arhīva likteni, jo īsti neuzticas Latvijas Fotogrāfijas muzejam un pieļauj, ka viņa darbi drīzāk var interesēt autoritatīvas ārzemju kolekcijas. Ar diskusiju var iepazīties www.diena.lv, bet šeit mēģināšu ieskicēt aizskarto problēmu loku. Tikai mazliet mainot akcentus, jo, manuprāt, kopš deviņdesmitajiem tomēr šis tas ir pozitīvi mainījies arī fotogrāfijas nozarē. Var jau visu laiku klaigāt, ka kuģi lēni apledo, bet var arī pacietīgi atzīmēt niecīgās kursa izmaiņas un atzinīgi novērtēt lēno kustību. Tāpēc izvēlos nevis bezcerīgi bakstīt muzeju, arhīvu un ministriju pārstāvjus, jau iepriekš paredzot izvērstus viedokļus par likumu, administratīviem un finansiāliem ierobežojumiem, bet gan raudzīties pēc panākumiem cieši saistītās jomās, kurās diemžēl nekas nenotiek ātri.
Jaunie pēta arvien vairāk
Kolekciju veidošana, sabiedrības izpratne, izglītība, nozares pašorganizācija - aptuveni tādas nodaļas šim mūsdienu fotoseriālam. Atbilstoši Dienas viesistabas diskusijas galvenajai sāpei par kolekcijām jāatceras, ka tām lieti noder pētniecībā balstīti atzinumi. Šai jomā dažas labas ziņas. Piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas jaunie pētnieki aizvien vairāk pievēršas fotomākslai. Dažu pēdējo gadu laikā aizstāvētie bakalaura darbi par nozīmīgiem meistariem, piemēram, Ingas Litvinas pētījums par Kārli Lakši - savdabīgu 30. gadu dokumentālistu, «Latvijas Kartjē-Bresonu», ja vēlaties. Līga Lindenbauma savukārt pētījusi 80. gadu opozicionārus A grupu (G. Kajons, V. Kleins, A. Grants, I. Ruka, M. Zelmenis), vēlāk maģistra darbā strādājot pie grupas iedvesmotāja «kanonizētā» Egona Spura monogrāfijas (E. Spura darbs iekļauts Latvijas mākslas 15 visu laiku izcilāko darbu sarakstā. Par tā izveides principiem un atlases kritērijiem - www.kulturaskanons.lv). Tāpat Alise Tīfentāle iepriekšējā gadā spoži aizstāvēja maģistra darbu par 60. gados veidojušos fotomākslinieku paaudzi, pie kuras pieder arī V. Mihailovskis. Tomēr joprojām pētniecības virzienus nosaka ne vien tā sauktā objektīvā nepieciešamība jeb mākslas vēstures baltie plankumi, bet studentu un jauno zinātnieku personiskās intereses. Tās savukārt veido ne tikai augstskolas programmas un iedvesmojoši pasniedzēji, bet arī aktuālo izstāžu un izdevumu fons - daļēji atkarīgs no kuratoriem un izdevējiem, bet lielā mērā arī no pašiem autoriem.
Virzītāji - citi un paši
Arī šie abi segmenti nav gluži sastinguši un iespēju robežās attīstās. Kuratoru bāzei ir iespējas veidoties gan ar dažādu valstisku un nevalstisku centru un organizāciju atbalstu (kim? Spīķeros, VEF mākslinieku kolonija u.c), gan arī izvēloties studēt kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijā vai pat pirms dažiem gadiem izveidotā speciālā fotogrāfijas menedžmenta programmā Kultūras koledžā.
Fotogrāfijai veltītus izdevumus savukārt joprojām entuziastiski izdod apgāds Neputns (dažos pēdējos gados izdoti Andreja Granta, Jāņa Kreicberga, Gunāra Bindes, Zentas Dzividzinskas daiļradei veltīti izdevumi).
Dīvainā kārtā sarunā par fotomākslas likteni vēl bez inertās muzeju un arhīvu dzīves, izrādās, ir vēl kāds tikpat inerts lielums, proti, nozares nevalstiskais sektors, kam ir visas iespējas ietekmēt, uzraudzīt un iedvesmot visu pārējo, arī kolekciju veidošanu.