Dzīve nemitīgā neziņā par nākotni saplosīja Zuraba ģimeni - Latvijā ir palicis tikai viņš, bērni atgriezušies dzimtenē, bet sieva nav izturējusi stresu, pametusi vīru un devusies labākas dzīves meklējumos ārvalstīs. «Principā mums nedeva izvēli,» viņš atzīst Dienai.
Zurabam Latvijā izdevies palikt, jo viņš atradis pastāvīgu darbu - strādā konditorejas firmā par izplatītāju. Tomēr arī tas neesot nācies viegli. «Kad aiznesu dokumentus, ka darba dēļ prasu uzturēšanās atļauju, man imigrācijas dienestā teica, ka vispirms šefam oficiāli jāizsludina, ka meklē darbinieku Latvijā, jāpagaida mēnesis, un tikai tad, ja neviens nepieteiksies, varēs man to darbu piedāvāt. Tas, ka es tur jau pusotru gadu strādāju, nevienu neinteresēja,» viņš sūrojas.
Arī tagad viņam tiekot dotas tikai termiņuzturēšanās atļaujas, kuras ik pa laikam jāatjauno. Tas nozīmē, ka darba zaudēšanas gadījumā nāktos atgriezties dzimtenē. To Zurabs negrib darīt, jo «tur katru trešo gadu vai nu karš, vai revolūcija». Viņa mērķis esot naturalizēties vai vismaz iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, lai būtu skaidrība par nākotni un varētu īstenot savu sapni - sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību. Bet šim mērķim ceļā stāv valsts valodas nezināšana. «Varu tikai tā pamazām, pats savā nodabā valodu mācīties. Sākumā bija kursi, kuros ielika pamatu, bet īstai zināšanai ar to nepietiek. Tagad maksāt par papildu kursiem es nevaru atļauties,» viņš atzīst.
Biedrības Patvērums Drošā māja, kas cenšas palīdzēt bēgļiem, vadītāja Sandra Zalcmane norāda - kaut Zuraba gadījums ir bēdīgs, tas nav nekas unikāls, jo patvēruma meklētājiem Latvijā ar daudzām problēmām jācīnās pašu spēkiem. Valsts institūciju līmenī lielas pretimnākšanas neesot. «Posms, kad cilvēkam papīri ir kārtībā un aiz viņa aizveras Mucenieku patvēruma meklētāju izmitināšanas centra durvis, ir tas grūtākais, kurā palīdzības no valsts puses faktiski nav,» viņa skaidro. Bezizejas situācijā šie cilvēki bieži nonākot tieši valsts valodas nezināšanas dēļ, jo bezmaksas kursos iekļūt ir grūti, bet tādos darbos, kuros drīkst strādāt arī bez valodas zināšanām, alga nav tik liela, lai varētu atļauties maksāt par kursiem no savas kabatas.
Zuraba ģimene medijos tika slavēta kā «labie bēgļi» - cilvēki, kuri patiešām savu nākotni saista ar Latviju. Tomēr, kā liecina oficiālā statistika, tas drīzāk ir izņēmums, nevis norma. 2011. gadā Latvijā pēkšņi patvēruma meklētāju skaits seškāršojies, un lielākā daļa šo cilvēku nākuši no Gruzijas. Kā smejas Valsts robežsardzes pārstāvis Mareks Hoņavko, tur būtu jāievieš oficiāla profesija «patvēruma meklētājs», jo daudzi ekonomiskie migranti cenšas iegūt bēgļa statusu, lai varētu doties tālāk uz pārtikušo Rietumeiropu.