2011. gada 19. maijā Latviju aplidoja šokējošā ziņa, ka smagā autoavārijā cietis Vankūveras olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs kamaniņu sportā Juris Šics. Sākotnēji par sportiskās karjeras turpināšanu vispār nebija runas, jo vajadzēja glābt sportista dzīvību. Jurim bija iegurņa trauma ar kaulu lūzumiem, un pēc operācijas viņš nokļuva reanimācijā. Pieteicās asins donori viņa dzīvības glābšanai. Neilgi pirms Soču olimpiādes intervijā Dienai Juris Šics uz autoavāriju jau atskatījās ar humora piesitienu. «Manī vēl ir daudz skrūvju un metāla gabalu, kas, cik sapratu, paliks uz visu dzīvi, taču - tpu, tpu, tpu - pagaidām nekādi netraucē. Cerams, ka tā arī paliks. Lidostā arī nepīkst. Laikam ielikts labs metāls.»
Tā nebija vienīgā brāļu ekipāžas liksta olimpiskajā ciklā. Pēc Vankūveras ilgstoši no pleca traumas atlaba otrs brālis Andris. Pāris gadu viņi nevarēja trenēties ar pilnu atdevi, tāpēc pilnvērtīga gatavošanās Sočiem noritēja tikai pēdējos divus gadus.
Pirms spēlēm rezultāti nerosināja optimismu, ka Vankūveras medaļu braucieni varētu atkārtoties. Pasaules kausa (PK) izcīņā šosezon izcīnītā augstākā bija piektā. Gandrīz vai vienīgais medaļas pavediens bija meklējams pirms gada notikušajās PK sacensībās Sočos. Toreiz Šici bija trešie.
Interesanti, ka Šiciem parocīgas ir tieši olimpiskās trases. Pēc Vankūveras sudraba viņi 2011. gadā izcīnīja pasaules čempionāta bronzu Turīnas 2006. gada olimpisko spēļu trasē Čezānā. Iespējams, tā ir prasme īpaši pielāgoties sacensību vietām, kurās notiek četrgades galvenās sacensības. Brāļi pat smejoties esot krievu sportistiem sacījuši: «Paklau, kāpēc jūs Soču trasi esat uzbūvējuši speciāli mums?»
Nākamās olimpiskās spēles būs pēc četriem gadiem Korejā. Tik smagus pārbaudījumus pilnīgi noteikti vēlreiz nepiedzīvot, bet vēl viena medaļa mājās iederētos, lai būtu pilns komplekts.