Tā nudien bija liela diena Jaunpiebalgas dzīvē - ar pateicības dievkalpojumu, vairāku koru un Nacionālo bruņoto spēku orķestra skanējumu, goda sardzi, kuras dalībnieki brītiņu iepriekš vairākkārt spodrināja savu prasmi stāties divās glītās, paralēlās rindās starp dievnamu un tēlnieka Kārļa Zāles Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu upuriem veltīto pieminekli, ar izdevīgākā skatpunkta meklēšanu, lai ar līdzpaņemtajām fotoierīcēm varētu veiksmīgāk iemūžināt Valsts prezidenta Andra Bērziņa, kā arī dievnama restaurācijas ģenerālsponsora Pētera Avena portretus. Pēc ozola stādīšanas, kas noslēdza pasākuma oficiālo daļu, ikviens turpat varēja piedalīties gluži vai Mērnieku laiku cienīgās dzīrēs - nosēst pie gareniem saimnieču klātiem galdiem, līgoties viens otram elkoņos, dziedāt līdzi orķestra spēlētām melodijām - arī uzdejot kādu lustīgu valsi zālienā. Tā svin Jaunpiebalgā!
Stāstīt dienu un nakti
Jaunpiebalgas Svētā Toma baznīca, kas ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis, kā arī lielākā luterāņu baznīca ārpus Rīgas, celta no 1801. līdz 1804. gadam, savukārt pārbūves un paplašināšanas darbi tika pabeigti 1873. gadā. Tādēļ šogad atzīmē 140. gadadienu. Pārbūve notikusi pēc arhitekta Johana Matiasa fon Holsta projekta. Šī ir ne tikai viena no skaistākajām luterāņu lauku baznīcām, bet arī retajām, kura saglabājusies gandrīz nemainīgā sākotnējā veidolā. XIX gadsimta beigās dievnamā ērģeļspēlē vingrinājies komponists Emīls Dārziņš, savukārt kopš 1914. gada tas var lepoties ar vācu ērģeļbūves firmas G. F. Šteinmeijers instrumentu, uz kura ikdienā spēlē vairāki ērģelnieki. Visi mācītāji, kas reiz šajā dievnamā kalpojuši, ir atstājuši pēdas arī Latvijas kultūrvēsturē.
«Šis ir viens izaicinājums, kas radās nejauši, - gribējās pārbaudīt savus spēkus,» Dienai stāsta Tālavs Jundzis - Jaunpiebalgas Svētā Toma baznīcas atbalsta fonda priekšsēdētājs. 2009. gadā fondu dibināja vietējie un bijušie piebaldzēni ar mērķi vākt līdzekļus baznīcas restaurācijai un organizēt nepieciešamos darbus. Jāpiebilst, ka dievnams kapitālo remontu nebija piedzīvojis kopš 1926. gada - jumts tecēja, apmetums un krāsojums bija aplupis, grīdas noberztas. Pēc tam, kad piecos garos gados tomēr izdevies laist klajā skolotājas Vēsmas Johansones grāmatu Jaunpiebalgas Svētā Toma baznīca un mācītāji, T. Jundzis un domubiedri secināja - laiks ķerties klāt pašai noskretušajai ēkai. «Vairs baznīcas neatjaunošu, bet par šo pieredzi es dienu un nakti esmu gatavs stāstīt,» teic kādreiz baznīcā kalpojušā mācītāja Edgara Jundža dēls.
Pa Avenam katrā ciemā
Kopumā dievnama restaurācija (lielākoties to veica Gulbenes SIA RUF) un remonts latos izmaksājis aptuveni ceturtdaļu miljona. Savu artavu atjaunošanā devuši vairāki simti ziedotāju, bijuši arī vēlīgi uzņēmumi, piemēram, Rīgas krāsu un laku rūpnīca, kas ziedojusi krāsu grīdai un jumtam. Tika rīkotas talkas, labdarības koncerti, akcija Mans logs mūsu baznīcai utt. Nepieciešamā finansējuma lauvas tiesu atvēlēja Krievijā dzīvojošais mecenāts Pēteris Avens. Izrādās, šajā pusē ir meklējamas viņa dzimtas saknes. P. Avens savā uzrunā stāstīja, ka visi viņa senču vārdi, sākot ar XVIII gadsimta nogali, ir ierakstīti šīs baznīcas grāmatās. Viņa vectēvs no šejienes aizbraucis pirms 100 gadiem un 1938. gadā ticis nošauts Krievijā. Mecenāts stāstīja, ka, raugoties vecās ģimenes fotogrāfijās, viņš mēģina tajās saskatīt savus un bērnu vaibstus.
T. Jundzis vēlas ar Jaunpiebalgas piemēru iedrošināt arī citus novadus. Tomēr ne jau katrā novadā ir saknes kādam miljardierim, - iebilstu. «Ziniet, es domāju - gandrīz katrā ir!» viņš teic. «Varētu nosaukt arī piemērus.»
Par restaurāciju ir priecīgs arī vecāka gadu gājuma piebaldzēns Modris - īpaši par to, ka pasaulē vēl ir latviešu izcelsmes cilvēki, kuri ir ar mieru ziedot. Modris atceras laikus, kad blakus esošais K. Zāles piemineklis bijis ieaudzēts džungļos un čekisti ik 18. novembri vaktējuši, vai kāds gadījumā nenoliek pie tā svecīti. «Reiz biju par krusttēvu šajā baznīcā - auksts pēc suņa bij, Ziemassvētkos!» viņš pēkšņi atceras. «Man tak bija krustdēls jātur klēpī!» Tagad apsilda? «Nezinu. Pieelpo!» smej Modris.
Ilze Berga vairākus gadus dzīvo Rūjienā, un, ienākot restaurētajā baznīcā, kurai arī pati ziedojusi, griboties domāt par vecvecvecākiem un vecvecākiem, kas šeit staigājuši. Arī vecāki bijuši aktīvi baznīcā gājēji - tēvs reizēm darbinājis ērģeļu paminas vai zvanījis zvanu. Šeit kristīti visi Ilzes mazbērni no Rūjienas, Valmieras. Kāpēc? «Varbūt - lai nezaudētu saikni,» viņa saka.
Ar māksliniecisku kvalitāti
«Jaunpiebalgas dievnama īpatnība ir, ka interjera greznais krāsojums atgādina muižu,» teic Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, skaidrodams, ar ko šī celtne neparasta Latvijas mērogā. Baznīca esot būvēta laikā, kad attīstības ātrumu uzņēma kapitālistiskā ražošana un sabiedrība sāka baudīt pirmos augļus no jaunā labklājības laikmeta. «Kad palūkojamies apgleznotajos griestos, mēs ieraugām to, kas ir Bīriņu pilī, Krustpils pilī, Melngalvju namā Rīgā vai raksturīgs muižu divstāvu bibliotēkām, ēdamzālēm - koku imitējoši profilētie griesti, kuros gandrīz vai saskatāma kokgriezuma frēzējuma līnija,» viņš iepazīstina ar interjeru. «Kāpēc tik daudz gotikas? XIX gadsimta otrā pusē gotika ar savu senatnīgumu vairs nebiedēja. Šajā stilā meistari centās ievietot to, ko redzēja viduslaiku reliģijā: garīgu tīrību, centību pēc liela, ideāla mērķa un šo mērķu vārdā realizēt arī savu piebaldzēnisko lepnību - lai dievnams būtu pats lielākais, skaistākais.»
O. Spārītis, kas šo baznīcu iepazina jau XX gadsimta 80. gados, stāsta, ka XIX gadsimtā šajā draudzē bija reģistrēti ap 5000 cilvēku. «Ik gadu te kristīja ap 300 bērnu. Mācītāji varēja mudināt zemniekus mācīties, tiekties pēc kā augstāka, lai viņi izkāptu ārā no savas zemnieciskās sākotnes un sasniegtu ko vairāk.» Kāda loma dievnamiem ir šodien? «To pamatfunkcija ir pulcināt cilvēkus visdažādākajām norisēm,» viņš saka. «Te var notikt arī koru kari, te var izpildīt oratorijas, dziedāt operas, var notikt skolas sanāksmes, izsniegt diplomus, iezvanīt 1. septembri. Baznīca ir novada kultūras centrs, kurā mākslinieciskā kvalitāte tikai vairo tā nozīmi.»