Slimnīcā Annai tonakt veica datortomogrāfiju, dežūrārsts nozīmēja zāles un sistēmas. Turpmākās četras dienas pie Annas ārstus mēs, pie viņas dežurējošie tuvinieki, nemanījām. Bija brīvdienas. Māsiņas gan lika sistēmas. Piektajā dienā - pirmdien - iepazināmies ar Annai nozīmēto ārstējošo ārsti, kas teica, ka stāvoklis ir smags, Annai ir sākušies kustību traucējumi ķermeņa labajā pusē, un teica, ka nepieciešama onkologa konsultācija. Onkologs atnāca, taču tikai trešdienas vakarā.
Tas bija septītās dienas vakars, kopš Anna bija ievietota klīnikas Gaiļezers Neiroloģijas nodaļā. Dakterim bija jānāk no blakus mājas - Latvijas Onkoloģijas centra (LOC), kas kopā ar Gaiļezeru ietilpst Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Stāsts par to, kā mēs gaidījām onkologu, varētu izklausīties pēc nelaba joka, ja nebūtu to sāpju, kas tuviniekiem jāpārcieš, esot līdzās ļoti smagi slimam pacientam, pie kura vienkārši divas dienas neatnāk speciālists.
Anna ar vēzi cīnās divus gadus. Vēzis bija sācies krūtī, pēc tam metastāzes konstatēja plaušās, liesā, taču ķīmijterapijas kursi iznīdēja vairākumu no tām. Vēl pirms nepilna mēneša Anna strādāja, taču pavisam nesen atklāja perēkļus galvā. Protams, tagad, nonākot Neiroloģijas nodaļā, Annu ārstēja - lika sistēmas, deva zāles pret tūsku, atsāpinātājus. Taču ārstējošā ārste teica, ka ir vajadzīga onkologa konsultācija. To solīja otrdien. Otrdienas rītā Annai atkārtotā datortomogrāfijā atklāja, ka trim metastāžu perēkļiem galvā piepulcējies ceturtais - ļoti liels. Kā to dežūrārsts nepamanīja datortomogrāfijā, ievietojot Annu slimnīcā, ārste nezināja teikt. Varbūt tas esot radies dažu dienu laikā. Otrdien Annas meitas onkologu gaidīja līdz vēlam vakaram, onkologs neatnāca. Kāpēc - neviens nevarēja atbildēt. Izskanēja ziņas, ka viņš laikam te bijis, taču nez kāpēc nav atnācis līdz Annai.
Trešdienas rītā ārstējošā ārste izteica cerības, ka onkologs atnāks šajā dienā, taču piebilda - diemžēl tas nav no viņas atkarīgs, viņa nevar pie rokas atvest onkologu. Tāpēc devāmies pie nodaļas vadītāja aizstājējas. Viņa bija ļoti atsaucīga, uzreiz piezvanīja LOC dispečerei, atkārtoti pieteica onkologu, dispečere solīja - šodien atnāks. Nebija gan zināms onkologa vārds, viņš aizstājot parasti konsultējošo speciālistu. Neilgi pirms pulksten 17 tovakar Annas meita man zvanīja, raudāja: «Nu neatnāca onkologs.» Sazvanīju nodaļas vadītāja aizstājēju. Viņa sacīja: «Onkologs ir blakus mājā, nevis mūsu. Es tiešām darīju visu, ko varēju.»
Nākamo onkologa gaidīšanas dienu es negaidīju. Sapratu - jāvēršas nākamajā līmenī aiz nodaļas vadītāja. Zvanīju ārstniecības direktorei Anitai Slokenbergai un izstāstīju problēmu. Nestādījos priekšā kā Dienas žurnāliste, taču varbūt viņa varēja saprast, kas zvana, jo par to, pie kā pēc nodaļas vadītāja atbilstoši hierarhijai būtu jāvēršas, biju apjautājusies slimnīcas sabiedrisko attiecību nodaļā. Jo Pacientu ombudu es vakarā vairs nesazvanīju. Onkologs atnāca tieši pēc stundas - pulksten 19, kad Annas meita bija devusies mājās. Ceturtdien pacienti pārveda uz LOC. A. Slokenberga ceturtdien skaidroja - pacientei jau nebija vajadzīga radikāla iejaukšanās, piemēram, operācija vai staru terapija, tāpēc onkologu varēja gaidīt.
Kā tas nākas, ka paša augstākā līmeņa slimnīcā tik ilgi jāgaida, - veselības ministrs Juris Bārzdiņš (ZZS) saka: «Īsā atbilde ir, ka, visdrīzāk, te bijis slikts menedžments.» Viņš aicina pacientus vērsties Veselības inspekcijā. Taču «garā atbilde» skar arī slimnīcu dzīvi brīvdienās. Veselības ministrija sākusi ar arodbiedrību sarunas par to, ka slimnīcā vienlīdzīgā režīmā vajadzētu strādāt par vienu darbadienu vairāk.