Teikumu ķēdes jau labu brīdi sastingušas starp Gunāru un zilo grāmatu - kā pūkaini, no resna kamola izritināti, dzijas pavedieni. Daži no tiem izkustas, taču nevelkas vis uz Gunāra, bet zilās grāmatas pusi.
- Es biju cerējis viņu satikt ārā, pie durvīm, - viņš aizsmēķē, ieklepojas, ieliek sērkociņu pelnutraukā un turpina. - Man šķiet, bija pavasaris, nujā, ziemā es cīnījos ar to savu patentu, tātad pavasaris. Vispirms es nostājos telefona būdiņā pāri ielai, jo viņas radi taču arī tur varēja būt. Bet nekur nevienu nemanīja, un es gāju tuvāk, apsēdos uz soliņa netālu no durvīm. Paretam iznāca cilvēki, fotografējās pie durvīm, daži ar šampanieti, protams, daudz puķu un tā. Arī man bija tulpes. Ilgi es tur nosēdēju, varbūt divas vai pat trīs stundas, bet nekā - nav manas Zinas. Zvanu uz palātu, un - ko domā - esot kopā ar māti un mazo jau aizbraukušas. Es griežu uz māju, viņas māte lamājas, pie telefona nesauc, draud, lai nerādos. Vēlāk Zinka rakstīja, ka māte mani pamanījusi pa logu un gājušas ārā pa otru galu - cauri dzemdību nama ēdnīcai. Bija tāda īsti silta diena, zini, tāda dieniņa - pēc riktīgas veco laiku ziemas, pēc īstiem puteņiem un sala.
Vecā ragana klusi sēž bērzā, meitene ar suņuku klēpī - klausās. Zilā grāmata tur viņu cieši, un Gunārs turpina: - Es viņu satiku institūtā, un ilgi mēs tā staigājām, nu, kā draugi, un viss. Regulāri gāju pie viņiem ciemos, māte vienmēr cienāja - traka bija uz visādiem ēdieniem. Es tieši biju attīstījis patentu, savu platleņķa ideju, un jau tuvu lielam pagriezienam. Jutu, ka lēcienam esmu nobriedis. Pat pa sapņiem ar liftiem tikai uz augšu, pa visādām stalažām rāpos - tikai gaisā. Bet bija tāda sajūta, ka pietrūkst, nu, - Gunārs pieliecas, pavēcina rokas, īstos vārdus meklēdams, - tāda punkta, neatgriezeniska punkta pietrūkst. Viņa taču zināja, viņai vajadzēja saprast, ka es biju riktīgi uz vektora, uz viļņa. Bet, nē, - tiklīdz uzzināja par manu Maskavas braucienu, un man bija jābrauc, bija sava ideja jāparāda, lūk, viņa tik šausmīgi apvainojās, ka...
«Par ko apvainojās?» Gunāru pārtrauc meitene ar suni. Tādā sīksīkā, smalciņā balstiņā, bet ar pašapziņu un stingri.
- Jo, jo es viņu slimu pametot tādā brīdī. Kad viņai vajagot atbalstu un mīlestību, un tādā garā. Bet ko es varēju, ja biju uz viļņa? Man varbūt īsti nebija skaidrs par to viņas slimību, to jau tikai vēlāk, pēc dzemdībām, tas ir, nevis dzemdībām, bet pēc bērēm. Nu, jā, arī dzemdības bija garām, protams, jā. Gunārs apklust. Gagārins čabina avīzi, muša sitas gar rūti.
- Nolādētie ārsti, - viņš atsāk dobjākā balsī. - Viņi tur muļļājās, kaut ko analizēja, bet Zina jau bija finišā. Tas bija rudenī, nu, jā - mazajai bija tikai seši mēneši, pusgads. Nē, nu ko - es tak jau sen biju atpakaļ no Maskavas, es jau tur, nu, cik - ja mēnesi, tad ilgi. Uz dzemdībām biju atpakaļ. Un kā es skumu pēc viņiem! Zvanīju, rakstīju, tur paciņas visādas un tā. Viņa tik laipna, tikai tāda pavisam klusa bija palikusi, bet māte - tā gan vienā laidā nelikās mierā. Vienā trakošanā ņēmās. Arī vēlāk - bērnu man nedošot, pati audzināšot un tādā garā. Mātīte. Varbūt man tomēr drusku stingrāk to lietu vajadzēja ņemt. Bet mans patents, ideja gāja uz galu, jo tie maskavieši nebija sapratuši un atteica likt sarakstos, un tas viss vienlaikus. Tik negaidīti.
(Turpinājums 31. maija numurā)