Viņai jampadracī iesaistīties traucē pēc sterilizācijas uzliktā apkakle. Veterinārārsts Ingus Balandins iepazīstina ar trijotni. Melnā ir mammīte Fēbe, melnbaltais kucēntiņš ir Ilzes Džonsones un Aivara Borovkova ģimenes mazā mīlule Frīda, bet rūsganais bezvārda puika ir Fēbes dēls un Frīdas brālītis. Frīda pēc sarunas dosies uz mājām, bet Fēbe un viņas dēliņš paliks klīnikā, jo viņiem vēl māju nav.
Skaista kā Frīda Kalo
Ilze stāsta, ka Fēbe - apaļa kā futbola bumba, jo bija grūsna, - tika atrasta Biķernieku mežā un aizvesta uz pilsētas dzīvnieku patversmi Līčos. Pēc likuma bija jānogaida noteiktās 14 dienas, tad sunīti varētu sterilizēt. Kā nojauzdama šādus nodomus, Fēbe saņēmās un četrpadsmitajā dienā laida pasaulē astoņus kucēnus. Ilze atceras: «Pirmo reizi mūžā redzēju suņa dzemdības. Meita Evija lūdza - ja otrais kucēns būs meitene, vai mēs viņu varētu paņemt sev? Apsolīju. Frīda piedzima otrā.» Pirmo laiku pēc dzemdībām Fēbe ar bērniem dzīvoja Līčos. Taču tik maziem kucēniem patversme, kur var noķert dažādas infekcijas, nav piemērota vieta. Dakteris Ingus piekrita mazos un mammu aprūpēt savā klīnikā. Borovkova un Džonsones ģimenē tika spriests, ka mājai, kā smejies, nepieciešama papildu «signalizācija», bet Nero vajadzīgs draugs, kas miermīlīgo suni viņa pusmūžā mazliet uzkurbulētu. Tāpēc Aivars atbalstīja Ilzes un Evijas ideju par Frīdas adoptēšanu.
Pēc diviem mēnešiem 23. decembra vakarā melnbaltā sunīte devās uz savām jaunajām mājām. Ilze stāsta, ka kucēnam dotais vārds saistās ar talantīgo meksikāņu gleznotāju Frīdu Kalo. Ilzes un Aivara privātmājā Teikā Frīdu sagaidīja kupla saime - četri kaķi un draudzīgais džeks septiņus gadus vecais vācu aitusuns Nero.
Trakulīgā piraija
Ilzei un Aivaram pirmā nopietnā pieredze ar suņiem bija likvidētās rūpnīcas VEF teritorijā cilvēku pamesto suņu kolonijas aprūpēšana. Aivars un Ilze viņus regulāri baroja un pamazām pieradināja. Ko darīt tālāk? Ar draugu un paziņu atbalstu 2005. gada 21. novembrī tika atklāta Ulubele - Latvijā pirmā dzīvnieku pansija Doles salā. Tur tagad dzīvo arī vefieši. Kopš pagājušā gada maija Ulubele apsaimnieko arī Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi Līčos. Ilze ir pārliecināta, ka bezšķirnes suņi bieži vien ir gudrāki, attapīgāki un veselīgāki par dižciltīgajiem dažādu šķirņu suņiem.
Kā izdevās jaunuli saradināt ar daudzajiem ģimenes mājdzīvniekiem? Ilze stāsta: «Pirmkārt, vēlams ņemt pretēja dzimuma dzīvnieku. Nevajag vest mājās jaunu dzīvnieku, ja esošais mīlulis ir vecs un slims. Otrkārt, jaunpienācējs ar mājas senākajiem iemītniekiem jāiepazīstina pakāpeniski. Jārēķinās, ka dzīvnieki ir ļoti greizsirdīgi, tāpēc vecajiem draugiem jāparāda, ka viņi joprojām ir mīlēti. Treškārt, iesaku iegādāties lielo būri. Pirmajā laikā, kad mājinieki dodas savās gaitās, jaunuli drošāk turēt būrī vai atsevišķā telpā, lai nenonāk līdz pāridarījumiem.» Frīda gan kategoriski atteicās uzturēties būrī. Pavisam neilgā laikā ņiprā suņu meitene mājā iedzīvojusies tik veiksmīgi, ka liekas - viņa tur vienmēr bijusi.
Aivars Frīdu nodēvējis par piraiju, jo mazā dricelē Nero, kož viņam ausīs un lūpās, ar Stafordšīras bulterjera tvērienu ieķeras lielā suņa kuplajā astē. Nero ciešas, bet tad atpleš rīkli - tūlīt dabūsi pa purslām! Ilze smej: «Frīda ir sievišķīgi viltīga, viņa uzreiz krīt augšpēdus un kviec - ak, piedod, piedod, es tā vairs nedarīšu! Toties mazule iemācījusies respektēt Evijas meitiņu divarpus gadu veco Evelīnu. Kad kucēns mācas virsū, meitenīte stingri pasaka - kuš, nedrīkst -, un Frīda jau ir prom - kad ne, ne. Pagaidām Frīda cītīgi veic tikai trīs darbības - nemitīgi skrien, kož vai čurā.»