Rasas Šulcas parādīšanās uz mākslas skatuves ir tikpat diskrēta kā šīs gleznas. Māksliniece pēc Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, pēc tam turpat ieguvusi arī maģistra grādu mākslā. Šī ir otrā personālizstāde. Iepriekšējā ar nosaukumu Modelis bija 2008. gadā galerijā 1. stāvs, kas savā diezgan īsajā pastāvēšanas laikā paspēja sarīkot vairākas saistošas izstādes māksliniekiem, kuru daiļrade citkārt paliktu vēl introvertāka un vēl mazāk publiska. Rasa Šulca ir arī divu brīnišķīgu, VEF izstādēs redzētu instalāciju autore. Gan salmu istabiņa Brīnišķīgajā ceļojumā (2009), gan Fantāzijas nāve pagājušā gada vietējā hitā Es mirstu (es dzīvoju) rāda mākslinieci viendabīgu un koncentrētu - ar interesi par visādiem nepopulāriem, šauriem un ēnainiem aspektiem un nošķīrumiem.
Izstādes anotācijā pieteiktā «spēcīgā, nedefinējamā, pārreālā noskaņa» tiešām rodas. Neatklājot - kurš kuram tur ir tas sargātājs - mazais lielajam vai otrādi, māksliniece jautā: «Vai cilvēkam vispār vajadzīgs eņģelis sargātājs?» (..) Vai tas nozīmē, ka neesam vienīgie situācijas noteicēji?» Ja vēl kādam par to bija šaubas, tad Rasas Šulcas gleznas varētu nostiprināt attiecīgo pārliecību. Māksliniece tiešām darījusi visu, lai mana uztvere neklīstu nekādos baudas, izklaides vai izziņas neceļos, bet mērķtiecīgi kā tādā tunelī dotos pretim skaidram formulējumam. Tas, protams, nav teksts, bet brīnumainā saziņas forma starp gleznām un cilvēkiem, kad, pārfrāzējot vienu mīļu teicienu - es viņam nevis pateikšu, bet padomāšu, sanāk - es viņam uzgleznošu. Tunelim vai fokusam ir pakļauta visa vizuālā izteiksme - figūras drusku atgādina skarbo stilu, proti, tās ir robustas, masīvas, viegli stilizētas. Nekāda lieka pašvērtīga krāšņuma vai skaistuma. Un ar to stilizāciju un robustumu, manuprāt, māksliniece veiksmīgi panākusi nesaprotamo efektu, ka skatāmies uz tiem cilvēkiem, bet neaizķeramies aiz tiem, domājam un sekojam autores iecerei it kā tiem cauri. Tomēr man nekļuva īsti skaidrs, kāpēc vienam un tam pašam vēstījumam ar vienu un to pašu metodi tuvojamies vienādi visās tik līdzīgajās gleznās. Vai tas būtu kāds kinematogrāfisks vai seriāls gājiens?
Manā prātā šī izstāde droši vien uznirs katru reizi, kad iešu pāri Akmens tiltam uz Pārdaugavas pusi un kārtējo reizi skatiens aizķersies pie uzraksta Ты не одна, ko kāds ar baltu krāsu lieliem, šķībiem burtiem uzrakstījis uz vienas zemākas mājiņas jumta. Un šajā gadījumā kirilica ir tikpat lielisks pastarpinājums kā visa atturīgā un reducētā Rasas Šulcas glezniecības valoda, jo, tikko kā man to iebakstītu dzimtajā valodā no kāda smuka flaiera, nekāds tunelis neiznāktu. Vienīgi «pēcgarša» izstādei tāda bēdīga, jo personas gleznās visas izskatījās tik ļoti pagurušas.
Izstāde Apsargs Arsenāla Radošajā darbnīcā apskatāma līdz 14. augustam.