Vīrietis Rūdis 10.10.10
Kristīna atver durvis un aicina iekšā, ar roku pieturot Rūdi, kurš, izmantojot radušos situāciju, grib izmukt kāpņu telpā. Kolēģe smej - vienmēr esot jāuzmanās, jo runci vilināt vilina svešās smaržas un pasaule aiz dzīvokļa sienām. Taču, kad ne - ne, un Rūdis sāk skaidrot, kas ir negaidītie ciemiņi. Svešo drēbju smarža viņam ir īsts atnācēja CV.
Mājīgajā istabā Kristīna stāsta, ka kaķi viņai patīk kopš bērnu dienām. Tās viņa pavadīja Bauskā. Meitene itin bieži atvedusi uz Bausku Šoni - kaķi no laukiem. Mājās pat esot bilde, kurā Kristīna nofotografēta uz ielas ar beretīti galvā un pufaiciņā, rokās turot Šoni: «Tagad pat nesaprotu, kāpēc es Šoni nēsāju pa ielām un pēc tam vedu atpakaļ uz laukiem. Iespējams, runcis nemaz nebija laimīgs par tādām ekskursijām. Ar draudzeni pat sarīkojām kristības - es biju krustmāte viņas papagailim, viņa - Šonim. Taču mamma man neļāva kaķi vest mājās. Nekas, man bija citi kaķi - kaķu auskari, rotaļlietas - tikai kaķi. Biju stingri nolēmusi - kad izaugšu un kļūšu patstāvīga, man noteikti būs dzīvnieki.» Tagad Kristīna zina, ka viss dzīvē notiek pēc saviem likumiem un nemaz nevajag mēģināt tos loģiski skaidrot.
Kristīna sāka strādāt Dienā: «Tviterī sekoju portālam Pietiek.com, kur starp rakstiem palaikam redzēju dažādu kaķu foto. Nojautu, ka tie ir Lato Lapsas rūpju bērni. Reiz novembrī, kas ir mans nemīļākais mēnesis, īsti pelēks laiks, kad dvēsele skumst, Pietiek.com ieraudzīju ruda kaķa bildīti. Es jau biju domājusi par mazu kaķīti - bumbulīti, bet attēlā redzamajam pēc apraksta bija četri gadi. Taču mani uzrunāja runča skumjās acis. Uzrakstīju Lato, un vakarā viņš atveda Rūdi ar pūriņu - barību, bļodiņu, kastīti un dzīvnieka pasi. Tajā bija rakstīts - Rūdis, vīrietis, dzimis 10.10.10. Promejot Lato teica Rūdim - atā, atā!, bet runcis dzīvoklī jau jutās kā mājās, ļoti visu centās apzināt, viņam nebija laika atsveicināties! Es savā plānotājā 28. novembrī ierakstīju - adoptēju Rūdi!»
Kaķa dzīves stāsts bija skumjš - Rūdis dzīvojis ģimenē, kura aizbraukusi uz kādu laiku uz ārzemēm, bet runci atstājusi pensionētai kaimiņienei. Vēlāk aizbraucēji piezvanījuši un paziņojuši, ka atpakaļ vairs nebrauks, un kundzīte Rūdi nogādājusi Lato Lapsam. Viņa nevarot kaķi atstāt sev, jo mājās viņai viens jau esot.
Godprātīga rīcība
Pirms Ziemassvētkiem Kristīna aizveda Rūdi uz Bausku pie mammas: «Biju jau ievērojusi, ka Rūdim dīvains paradums - ķērās pie barības, bet tad metās projām no bļodiņas, it kā konservi degunā būtu iekoduši. Runcis sāka novājēt, spalva kļuva nespodra. Aizvedām Rūdi pie Bauskas dzīvnieku aizgādnes veterinārārstes Līgas Truntikas. Viņai uzreiz bija skaidrs - stomatīts! Mutes dobums iekaisis sarkans un divi zobiņi izpuvuši! Tāpēc jau neēda, ka sāpēja! Daktere bija pārliecināta, ka stomatītu izraisījusi nieru kaite. Skaidrs, ka zobiņi jārauj laukā, bet novājējušais kaķis varētu nepamosties no narkozes. Daktere paņēma asins analīzi, uztaisīja rentgenu. Analīzes bija ļoti sliktas, Truntikai bija aizdomas par audzēju! Es biju asarās!»
Vai Lato Lapsa atdevis Kristīnai slimu kaķi? Tas nevarēja būt, jo rudulim taču bija pase, kurā norādīts, ka runcis saņēmis visas vakcīnas, ir kastrēts un vesels. 5. janvārī Kristīna tomēr piezvanīja Lato. Uzzinājis par notikušo, Lato bija gatavs ņemt Rūdi atpakaļ. Kristīnai arī tagad gandrīz asaras birst: «Es nevarēju viņu atdot - bez Rūda vairs nevarētu dzīvot! Nolēmu, ka darīšu visu, lai viņu izārstētu! Lato zvanīja pazīstamai veterinārārstei un sarunāja, ka varu Rūdi vest pie viņas, ka pats atlīdzināšot visus izdevumus, turklāt Lato pārskaitīja manā kontā naudu par jau veikto ārstēšanu. Ne jau nauda tajā brīdī man bija svarīga, bet Lato attieksme. Viņš pārdzīvoja notikušo tāpat kā es. Galu galā viss beidzās labi. Par laimi, izrādījās, ka Rūdim nav audzēja. Daktere Truntika izrāva viņam abus slimos zobiņus un nozīmēja antibiotiku kursu. Vēl pūšu runcim mutē zālītes, bet jau esam tikuši uz pekām! Rūdis būs dzīvotājs.»
Siržu lauzējs
Slimošanas laikā Rūdis bieži uzturējās Bauskā, jo bija jādodas vizītēs pie dakteres Līgas Truntikas. Pacietīgo runci ļoti iemīļoja visi mājinieki, it īpaši Kristīnas mamma Anita. «Kad es biju Rīgā, bet Rūdis vēl Bauskā, pa telefonu par runčuku vien runājām! Tagad ir otrādi - mēs ar Rūdi dzīvojam Pierīgā, un atkal, kad sazvanāmies ar mammu, viņa prasa, nevis kā klājas man, bet ko dara Rūdis. Stāstu viņai visus visus sīkumiņus. Man patīk, ka mammai tagad Rūdis tik daudz nozīmē.»
Tā abi kopā dzīvo trešo mēnesi. Viņiem jau ir savi ieradumi un rituāli. Kristīna saka - Rūdis esot gudrs kaķu jauneklis. Kādu laiku bija pasācis viņu celt četros no rīta: «Es pamodos un vairs nevarēju aizmigt. Tad stingri pieteicu Rūdim - tu drīksti mani modināt septiņos no rīta! Un viņš saprata!
Pa dienu esmu savos darbos, Rūdis guļ uz palodzes, vēro putniņus, sildās uz radiatora vai ielien skapī nosnaust, bet vakaros priecīgs mani sagaida. Vasarā noteikti siksniņā vedīšu viņu pastaigāties.»
Kristīna uzskata, ka no Rūda nāk pozitīva enerģija. Viņš esot neatkarīgs un mīlīgs. Rūda saimniece pārliecināta, ka adoptēt pieaugušu kaķi ir ļoti izdevīgi - jau zināms dzīvnieka raksturs, viņš ir vakcinēts, kastrēts, ļoti kārtīgs: «Es nevarētu izvēlēties kaķim vārdu, bet te - jau ar visu vārdu un pasi! Vienmēr būšu pateicīga kundzei, kura no Rūda atteicās. Nevaru pat iedomāties, kur Rūdis tagad dzīvotu, kā justos.»