Uz dzīvesprieku un pārdomām rosina Akmentiņa ģitārspēle un ausij tīkami aizsmakušais balss tembrs, kopā ar domubiedriem koncertējot apvienībā AKC. Boriss Rezņiks to nodēvējis par blūzbardu. Ar pseidonīmu Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) publicējas kopš 1989. gada. Tikko izdevniecībā Zvaigzne ABC iznācis viņa dzejas krājums Zemeņu blūzs.
Zemeņu blūzs, salds un smeldzīgs reizē. Protams, lūgšu paskaidrot, kādēļ tāds nosaukums krājumam.
Saldums un smeldze ir tādas divas sākotnēji pretējas lietas. Pavāri zinās, ka zupā (un dzejas izlase savā ziņā ir zupa) interesantāk darbojas dažādas pretgaršas. Tam priekš manis ir lielāka nozīme nekā sakritībai ar viena dzejoļa nosaukumu. Izvēlējos tieši šo vārdu salikumu, jo tajā ir muzikāls jēdziens. Citādi būtu jāraksta piemēram «saldskābmaize». Vēl tikpat skaists savienojums ir «vējdēlis» - it kā bremzējošs, bet praksē - izcila dinamika.
Grāmatā esat publicējis arī savu dziesmu tekstus ar grafiskiem akordiem. Jutāt, ka vajadzētu mērķtiecīgāk piefiksēt to, ko darāt mūzikas laukā?
Jā, ģitāra 20 gadus kalpoja kā vienkāršs «galvas izvēdināšanas» līdzeklis, kā arī iespēja padarīt klausāmāku uzstāšanos dzejas pasākumos. Tad vienā grūtā dzīves posmā izrādījās, ka muzicēšana ir vienīgais, kas dod nepieciešamo atslodzi. Nekas no klasiskā veču komplekta nelikās mēģināšanas vērts, tikai tie ikmēneša koncerti skatuvē Degunradzis. Mums tagad ir sava muzikāla brigāde (Akmentiņš un compānija jeb AKC). Atsevišķs albums nav izdots vien tāpēc, ka turpinās eksperimenti ar to, kā tam jāizklausās. Dzīvajā nākamais uznāciens būs 23. jūlijā festivālā Summer Sound. Man mūzika ir iespēja «nesodīti» rakstīt klasisku 80.-90. gadu dzeju - ar ritmu, atskaņām. Modernā dzeja vairāk saistās ar gremdēšanos apziņas dzīlēs, meditāciju, elitārismu. Priekš manis turklāt - ar eksperimentiem, improvizāciju. Neesmu gatavs nākt klajā ar to dzeju, ko rakstu pašlaik. Tāpēc Zvaigznes aicinājumam izveidot dzejas izlasi atsaucos ar prieku. Galīgi nedomāju, ka šī izlase ir nozīmīgs kultūras notikums. Drīzāk labi noformēts produkts, kas lasītājiem sniedz kopskatu par iepriekš padarīto, man - ļauj tikt no tā «vaļā».
Mūzika, ko sacerat, ir kā tāds papildu spēks dzejā rakstītā vārda iedzīvināšanai, vai tomēr kādreiz pirmā mēdz tapt arī melodija?
Dziesmās man vispirms top mūzika, pareizāk sakot, interesants ģitāras akords. Joprojām veidoju akordus nejauši, tikai pēc tam prakse spiež meklēt, kas tā ir par noti. Ķeza ir tā, ka pretējais process vēl nav izdevies rezultatīvi. Pat tad, kad man pasūta dziesmu tekstu, es vispirms saceru savu mūziku un komponistam atdodu tikai tekstu. Protams, man vēlāk savas versijas iet pie sirds labāk. Izņemot dažus patīkamus pārsteigumus Busuļa/Lāča projektā un Oresta Silabrieža dziesmu Kaktuss, pārējais ir licis vilties. Tajā pašā laikā apzinos, ka mūzikā esmu diletants, cenšos nezaudēt kritisku attieksmi pret to, ko daru.
Dzejas krājuma atklāšanas pasākumu nodēvējāt arī kā atvadu koncertu? Kas nu?
Krisam Rī, šķiet, izdevās kādas četras atvadu tūres. Ja nekā citādi, tad vismaz atvadīties cilvēki mēdz atnākt... Joks, protams. Ja nopietni, tad atvadas ir saistītas ar manu vēlēšanos veidot jaunu ģimeni, šajā sakarā es pametu Rīgu. Bez lielas nožēlas - neesmu lielpilsētas cilvēks, mani pašreizējā dzīves posmā interesē lēnāks dzīves ritms. Piemēram, aiziet uz vienīgo izstādi pilsētā, nevis nokavēt pārējās divdesmit.
Vai jums pietiek laika dzejai?
Dzejai - jā, pietiek. (Prozai nepietiek, bet tas cits stāsts.) Cenšos nemānīt sevi un iedomāties, ka vairāk laika man dos vairāk dzejas. Jo dzeja ir mans iekšējais monologs paralēli dzīves darbībai, kas man pašam ir ārkārtīgi nepieciešama. Kā es to domāju? Pamatdarbs ir mīlēt, nevis par to rakstīt. Un tad, varbūt pēc gadiem, atnāks tā atziņa, ko gribēsies atrādīt publikai.
Reiz rakstošajiem jauniešiem ieteicāt izvairīties no šabloniem, censties rakstīt neordināri. Dažkārt, lasot dzeju, rodas iespaids, ka vēlme «būt atšķirīgam» kļuvusi par pašmērķi un dzeja tikai zaudē. Varbūt te būtu runa par atšķirību starp «rakstīt» un «sacerēt»?
Tev kā lasītājai ir taisnība. Tev kā lasītājai ir dota vara. Tu vari ar šīs varas palīdzību mēģināt, piemēram, pataisīt Ingu Ābeli par Zentu Ērgli un, kad tas nesanāk, skaļi un publiski nogānīt abas, klāt pieķerot visus pārējos, kas nez par ko aizmuldējušies, un vispār nav ko lasīt. Piedevām vēl daiļradei ar šo tavu viedokli nav ko iesākt. Daiļrade ir nobrāzti ceļi no līšanas neceļos, daiļrade ir izmisums, debešķīgs glābiņš īsi pirms saullēkta, kad ierodas Lielā Ideja, kuru, vēlāk izguļoties, var vēsu prātu izmest laukā un sākt meklēt atkal. Rakstīt? Sacerēt? Dzemdēt? Kāda starpība? Atsviest lasītājam sakaltušu ķirzakas asti, kamēr pats rāpulis jau prom…? Tas nav svarīgi… Par to var domāt vēlāk, kad notiek dzejas piedāvāšana citiem cilvēkiem. «Būt atšķirīgam» joprojām ir ļoti, ļoti svarīgs priekšnoteikums, no tā neatsakos. Vienīgais - atšķirīgums jau negarantē izcilību. Izcilība savukārt negarantē jaunradītā veidojuma dzīvīgumu. Un dzīvīgums… negarantē ikviena lasītāja baudu.
Literatūras gada balvas ceremonijā video fragmentus no nominantu grāmatām lasīja vienkārši cilvēki - kā ikviens no mums. Vai tas sakrīt ar jūsu redzējumu par dzejas lomu?
Prieks, ka pieminēji Literatūras gada balvas pasākumu. Daudz ko izdevās «uzlikt uz sliedēm» - arī to darīju kā pēdējo projektu Rīgā. Tajā satikās gan mana reklāmas darbā, gan rakstniecībā gūtā pieredze. Izdevās pierādīt, ka pasākums var būt daudz neformālāks un jautrāks. Paveicās, ka bija iznākušas labas grāmatas. Darba gaitā atradu 15 gadu vecu referātu angliski - somu vaimanas par to, kādā strupceļā nonācis viņu Lielās balvas pasākums, jo nav sakara ar lasītāju un nav sakara arī ar izdevējiem un grāmatnīcām, kur nu vēl bibliotēkām. Paveicās uzklausīt Eduarda Liniņa padomus, Uģa Brikmaņa padomus. Izdevās izvilkt Literatūras gada balvu nedaudz laukā no smacīgā nozares kupola, kur katrs šķiet elitārs pašam sev, bet visi kopā nez kāpēc izskatās paskumji. Palīdzēja daudz labu cilvēku, jo īpaši Latvijas valsts meži, arī fakts, ka rakstnieku organizācijas nerēja cita uz citu, bet sadarbojās. Es domāju tā - ikdienā mums katram ir savas intereses, bet vienreiz gadā mēs, dažādie, tomēr varam sanākt kopā un svinēt literatūru. Ar pirmo bažīgo glāzīti - ka mums tāda (literatūra) joprojām ir, ir sava valoda un spēja tajā izteikties. Otro jau drošāk - ka mums ir spēcīgi teksti, ir kritēriji, ir vērtību skala, kas, cerams, katru gadu tikai celsies augstāk. Trešo jau kā uzvaras kausu - ka ir arī spēcīgo tekstu autori. Pēc tam var mierīgi izklīst pa mājām un atkal koncentrēties uz to, kas katram aiz ādas.