Jā, es arī 11. novembrī biju uz rokoperu Lāčplēsis. Man patīk šī ideja - uzticēt jaunajiem māksliniekiem tekstu un mūziku, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem citai paaudzei bija svarīga un būtiska. Tas parāda, ka dzīve iet pa spirāli. Izrādes laikā es atcerējos iepriekšējo iestudējumu, bet nemaz negribējās tos salīdzināt - kā bija toreiz un kā ir tagad. Katram laikam ir savs redzējums. Svētku noskaņu šis uzvedums noteikti radīja. Tas vakars bija īpašs, jo pēc tam aizgājām uz krastmalu paskatīties, kā tiek iedegtas svecītes. Tik sirsnīgi un gaiši. Braucot uz laukiem, redzēju, ka svecītes ir arī ārpus Rīgas - logos, laukumos, gar ceļa malām.
Latvijas valstij 95 gadi. Vai tas ir daudz vai maz? Vai valsts ir vēl bērna autiņos, vai tai jau ir zināms briedums?
Runāt par visiem 95 gadiem kopumā ir grūti, lai tā vienkārši pateiktu, vai tas ir daudz vai maz. Gadi starp abiem kariem bija svētīgi Latvijai un visai Baltijai. Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, ar Ukrainu, mums tie deva lielu soli uz priekšu. Es uzskatu, ka pēdējie 23 gadi ir bijuši intensīvu pārmaiņu pilni un tagad valsts ir sasniegusi savu briedumu. Atliek tikai, nezaudējot tempu un enerģiju, virzīties uz priekšu.
Bet vai valsts ir tāda, kādu esam pelnījuši?
Es teiktu, ka mums ir viss, ko paši vien esam paveikuši. Cits jautājums - vai esam sasnieguši to, ko gribējām. Mums ir neatkarīga valsts, kurā ir nodrošināts pamatu pamats - cilvēka brīvība. Bāze ir izveidota stabila, un no katra paša ir atkarīgs, ko viņš ir devis, ko nopelnījis.
Tātad mēs līdz galam to nenovērtējam, ja žēlojamies?
Ir lietas, kas varbūt nav izdevušās, kā iecerēts, bet jāatzīst, ka ir ļoti daudz izdarīts. Tai pašā laikā mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuru darbs nav ticis pienācīgi novērtēts. Tie ir cilvēki, kuru darbam un pašaizliedzībai pateicoties, Latvija ir pārvarējusi krīzi un turpina attīstīties. Mēs nepārtraukti urdām sevi ar negatīvo, nemaz nedomājot par pozitīvām lietām, ko jau esam panākuši. Par to es regulāri pārliecinos, iepazīstoties ar pieteikumiem ordeņa kapitulam par cilvēkiem, kuri pelnījuši valsts atzinību, apbalvojumu. Ir grūti izvēlēties, jo cilvēku ir tik daudz un viņu ieguldījums Latvijas labā ir ļoti nozīmīgs. Par to es pārliecinos arī, apmeklējot dažādus pasākumus Latvijas novados, jo īpaši tagad - valsts svētku sakarā. Apbrīnojami! Ko cilvēki spēj un ko dara! Nav pamata pesimismam. Aptaujas rāda, ka 70 procenti cilvēku dzīvi uztver pozitīvi. Cita lieta - kā novērtē valsts pārvaldi un struktūras. Paskatoties uz Latvijas attīstību kopumā, es par piemēru minēšu Zemgali, kur pamatā tiek audzēta Latvijas labība. Ir pamats uzsvērt, ka Latvija kopumā šobrīd ir ceturtais lielākais graudu audzētājs Eiropā. Kazahi, to dzirdot, gan plati smaidītu, jo viņiem lauki ir tik lieli, ka stunda jālido ar lidmašīnu, lai apskatītu, bet mums reizēm desmit minūtēs var lauku šķērsot, kājām ejot. Ne jau lielums ir tas rādītājs! Svarīgi ir tas, ko katrs dara un ko katrs spēj sasniegt.
Kā atbildība pesimistiskā noskaņojuma veidošanā ir - mediju, politiķu?
Visi par to ir atbildīgi. Piemēram, svētku laika tēma ir patriotisms. Kas ir patriotisms? Ko mēs katrs ar to saprotam? Skaļi izpausts viedoklis, kas izskan no kāda abstrakta vairākuma? Bet tad jau iznāk, ka forma ir svarīgāka par saturu. Man tomēr šķiet savādāk. Katrs labais darbs savas ģimenes un līdz ar to arī Latvijas labā ir patriotisms. Pēdējā gada laikā esmu bijis vairākos pasākumos, kas to lieliski raksturo un apliecina. Latvijas viensētās dzīvo tik dažādi cilvēki, bet katrs savā sētā rada brīnumu un labums no tā tiek arī citiem.
Tuvojas atskaites punkts - no janvāra eiro maciņos. Kas ir nākamais izaicinājums Latvijai kā valstij?
Latvijas iestāšanās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās jau ir notikusi, vēl tikai atlicis iekļauties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD).
Būtiskākais šobrīd ir atrast to vienojošo atslēgu, lai Baltijas valstis aizvien vairāk darītu un darbotos visas kopā. Tas nav vienkārši. Biznesā tas ir jau noticis, bet jāveic nākamie soļi visās citās sfērās. Jo īpaši jautājumos, kas saistīti ar valstiskumu. Mēģinot atrast saskarsmes punktus, tas kļūst aizvien sarežģītāk. Apzinoties, ka mēs katrs atsevišķi ne vienmēr esam pietiekams spēks, mums jādarbojas visiem kopā. Baltijas vienotības jautājums ir aktuāls ne vairs runās, bet konkrētos darbos.
Bet kāpēc šie darbi nesokas tik labi?
Atbilde ir paslēpta jēdzienā «suverenitāte». Nepieciešamība sadarboties ciešāk izriet arī no valstu stratēģijas. Ja Latvija savās ārpolitiskajās aktivitātēs ir paudusi vēlmi būt daudz aktīvākiem austrumu partnerībā un ievērojami paplašināt ekonomisko sadarbību ar Centrālāzijas valstīm, tad būtu tikai loģiski, ka šajā virzienā Latvija, Lietuva un Igaunija darbotos kopā. Ar lielāku intensitāti, jo tad tam būtu pavisam cits rezultāts.
Pierobežā, starp pašvaldībām progress sadarbībā notiek straujākiem soļiem. Valka un Valga ir labs piemērs, mūzikas skola vienā pusē, profesionālā skola - otrā. Tas ir cilvēciski vienkārši un saprotami. Esmu ieminējies par Bruņoto spēku ciešāku sadarbību. Reizēm šādu projektu realizācija prasa vairāk prāta nekā naudas.
Kādus redzat nākamos Latvijas 95 gadus? Vai nav bažas, ka pazudīsim Eiropā?
Man bija iespēja tikties ar jauniešiem, kas piedalījās konkursā Mana kā prezidenta uzruna valsts svētkos. Tajā piedalījās vairāk nekā 350 jauniešu. Man ir gandarījums, ka valstī ir tik daudz zinošu, domājošu un mērķtiecīgu jauniešu. Tieši viņi būs tie, kas veidos Latvijas nākotni. Viņi būs stiprāki par mums. Par nākamajiem gadiem esmu mierīgs. Jaunā paaudze uz lietām skatās daudz plašāk un brīvāk. Bez šaubām, viņiem vēl daudz jāmācās, bet pēc 5-6 gadiem par viņiem jau runās.
Vēl viens piemērs par Latvijas cilvēkiem. Nesen biju Krāslavā. Tur ģimene, kas zaudējusi apgādnieku, nenolaiž rokas un strādā lopkopībā ar ļoti plašu vērienu. Viņiem ir 200 jaunlopi un būs vēl. Vecākā meita, kurai ir divdesmit gadu, mācās par veterinārārsti. Viņai uz dzimšanas dienu uzdāvināta zilā govs, nevis automašīna. Jaunākajam dēlam ir 14 gadu, un viņš pēc skolas steidzas mājās, lai varētu palīdzēt saimniecībā. Man bērnībā bija tāpat. Es prasīju namamātei - vai bērni izturēs? Un viņi ir apņēmības pilni! Taču turpat Krāslavā sastapu arī gluži pretēju piemēru - man pienāca klāt viens tāds «saburzīts», jauns cilvēks un agresīvā tonī pajautāja, kā lai izdzīvo ar 50 latiem, ko saņemot pabalstā… Tie kontrasti ir tik lieli.
Laiks saliek visus pa vietām, un var redzēt gan tos, kas grib un var darīt, gan tos, kas negrib. Es te, protams, nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri objektīvi nevar.
Vai šis ir tas brīdis, kad jāraksta Satversmei preambula, kurā definējam valsts pastāvēšanas jēgu?
Šajā brīdī šī problēma ir pacelta kā cīņas, nevis attīstības jautājums. Par Satversmes izmaiņām sāka runāt jau vairāk nekā pirms diviem gadiem. Labi atceros - tas bija Letonikas 3. kongresā. Toreiz nebija nekādas tālejošas reakcijas. Šis jautājums tagad ir aktualizēts pirmsvēlēšanu sakarā. Ja parasti juristi strīdas par detaļām, tad šoreiz vadošo juristu viedokļi ir visnotaļ pretēji. Protams, šie jautājumi ir diskutējami, darbs nav vienkāršs. Es nesaku, ka mums vajadzētu pārrakstīt Satversmi, bet, iepazīstoties ar Igaunijas konstitūcijas preambulu, es atbalstu to, kā Igaunijas konstitūcijā ir pateikts.
Esat ceturtais atjaunotās, neatkarīgās Latvijas prezidents. Kādi ir jūsu prezidentūras galvenie izaicinājumi?
Manā zvērestā bija vārdi, ka rīkošos tā, lai viss mans darbs būtu veltīts Latvijas tautas labumam. Tur ir arī atbilde uz jūsu jautājumu. Un tas nav vienas dienas pasākums, jo ir ļoti daudzpusīgs. Es ceru, ka tas ir visu mūsu kopīgais mērķis.
Vai šobrīd par Valsts prezidentu būt ir vieglāk vai grūtāk nekā pirms gadiem divdesmit vai desmit?
Katram laikam savs. Nepietiek ar to, ka ir savs viedoklis. Es cenšos salīdzināt savu viedokli ar citu domām un tad atrast atbildi uz konkrēto jautājumu.
Nosauciet, lūdzu, trīs Latvijas valsts varoņus - personības no 95 gadu Latvijas valsts vēstures, kurus gribētu īpaši izcelt.
Latvijas attīstība ir balstīta uz ļoti daudziem aktīviem cilvēkiem, kuri sevi neafišē. Es gribu uzsvērt, ka negodināto un nepieminēto varoņu ir daudz vairāk, tāpēc negribētu kādu izcelt.
Katrā tik dažādajā Latvijas posmā ir bijušas daudzas personības, kas īsāku vai garāku laika posmu ir bijuši līderi, virzītāji, darītāji, sākot jau no jaunlatviešiem. Ja grib runāt par valsts veidošanu, tad jāsāk jau no XIX gadsimta beigām. Arī atmodas posmā es biju kopā ar daudziem cilvēkiem, kuri šobrīd, diemžēl, nekur netiek cildināti.
Kāda ir jūsu valsts svētku diena?
Tā man ir viena no smagākajām, atbildīgākajām, bet arī skaistākajām darba dienām gadā. Svētku sajūta tiek izdzīvota kopā ar daudziem cilvēkiem gan Doma baznīcā, gan Saeimā, gan parādes laikā. Valsts svētki ir aktīva un piesātināta diena ar pasākumiem, kas prasa lielu koncentrēšanos. Diena ir emociju pārpilna, tās ir spilgtas un pacilājošas. Viens no svinīgākajiem brīžiem - valsts apbalvojumu piešķiršanas ceremonija. Pateikt paldies cilvēkiem nekad nav par daudz.
Vēlējums Dienas lasītājiem svētku laikā…
Šis ir gada piepildījuma laiks. Cienot savu valsti, mēs cienām paši sevi. Ceļot savu valsti, mēs ceļam tās nākotni. Dodot savai valstij, mēs dodam tās izaugsmei.