Šajā laika posmā pilnībā mainās manas prioritātes. Lai arī kā es vēlētos apskatīt visas jaunākas izstādes Rīgas muzejos un galerijās, apmeklēt interesantus lektorijus un diskusijas, lai tādējādi kaut fragmentāri mēģinātu turēties līdzi Latvijas aktuālajiem kultūras dzīves notikumiem, viss laiks tiek veltīts draugu un radu satikšanai.
Šodienas tehnoloģiskās iespējas ļāvušas samazināt attālumu starp viņiem Latvijā un mani, kas dzīvo Vācijas dienvidos pie Šveices un Francijas robežas. Taču, lai arī cik bieži, rakstot e-pastus, cenšas izrunāt svarīgākos notikumus, tomēr veidojas tikai sava veida informācijas enciklopēdija «biju tur, darīju to». Savukārt, kad satiekos ar draugiem, laiks paiet, priecājoties par ikdienas sīkumiem un detaļām - lietām, kas piepilda dzīvi.
Kad pēc kārtējā garākā uzturēšanās perioda ārzemēs atgriezos uz dzīvi Latvijā, draudzību kopšanai tik apzināti laiku vairs neveltīju. Jo šķita, ka, visiem - man, maniem draugiem un radiem - atrodoties divās 180 km attālās pilsētas (Rīga-Līvāni), viss notiek pats no sevis. Te nejauši uz ielas satiekas, te kādā sabiedriskā burziņā attopas pie viena galdiņa. Mana pieredze rāda, ka, uzturoties Rīgā, tepat līdzās dzīvojošās draudzenes satieku retāk nekā tad, kad esmu ārzemēs. Tad tiek plānoti ciemošanās braucieni pie manis - vismaz reizi gadā.
Ilgstoši uzturoties ārzemēs un draudzību apzināti kopjot - regulāri apmainoties ar e-pastiem un Skype zvaniem -, gadās, kāda draudzene pazūd. Kādā brīdi vairs neatbild uz kādreiz tik regulāri rakstītajiem meiliem, neceļ telefonu, un neviens no kopīgajiem paziņām par viņu neko nezina. Sen neesot redzējušies. Bet te, Freiburgā, tūlīt magnolijas ziedēs - manai pazudušajai draudzenei būtu laiks, kā ik gadu ap šo laiku, atbraukt pie manis pretim pavasarim.