Latvijas spēks mūsu dāmās!
1. Aizvadītajā nedēļā Valsts kontroles vadītāja Sudraba, kura izsenis iecienījusi ne tikai publiski komentēt konkrētas pārbaudes, bet plaši izteikties par politiskām tēmām, deva mājienu, ka šis emocionālais stāvoklis «sirds man pilna» var rezultēties ar došanos politikā pēc pilnvaru beigām. Jaunums, kas nav jaunums. Interesantāk, ka Sudrabas kārtējām smagajām pārdomām par valdības kļūdaino politiku rausās kājās atbildēt cita daiļā dzimuma pārstāve - Saeimas spīkere Āboltiņa. Ņemot vērā Sudrabas popularitāti, nevar noliegt Āboltiņas dūšu pārmest valsts kontrolierei reālu darbu trūkumu un slieksmi uz pašmērķīgu kritizēšanu, kā arī mājienus par viņas saistību ar aprindām, kas grupējas ap Saskaņas centru (SC).
Patiesībā Sudrabas situācija ir diezgan neapskaužama. No vienas puses, augsts reitings un pašapziņa «es zinu, kas jādara». No otras - slēpta elites nepatika un skarbā patiesība, ka ilgstoša pravietošana no Olimpa augstumiem ar laiku apnīk pat mūžam dusmīgajiem. Sudraba diez vai var doties politikā, pievienojoties kādai no partijām, jo tad viņas līdzšinējie pārmetumi tām izskatītos dīvaini. Dibināt savu ir riskanti. Saskaņas centram, protams, būtu izdevīgi, ja parādītos kāda SC draudzīga, t. s. latviešu, partija, kas līdzētu SC iegūt vairākumu Rīgā, bet - šajā nišā jau rosās vicemērs Ameriks & Co, ar kuru Sudraba diez vai var konkurēt.
Tomēr gan jau būs labi: tāpēc jau Latvijai ir iespēja nosūtīt elites neērtākos pārstāvjus apzeltītā trimdā uz kādu no daudzajām starptautiskajām institūcijām.
Patīk mums dažādi topi un reitingi, patīk...
2. Jezga ap augstākās izglītības programmu izvērtējumu ir saprotama, ņemot vērā, ka diploms vairs nav garantija saules apspīdētam tālākam dzīves ceļam, studenti negrib pirkt kaķi maisā, savukārt augstskolas pamazām sāk apjēgt, ka par jaunā cilvēka izvēli ir jācīnās.
Tajā pašā laikā mazāk vērības tika pievērsts divām citām problēmām. Pirmā un īslaicīgākā: ņemot vērā, ka programmu izvērtēšana bija brīvprātīga, virkne programmu šim procesam vispār netika pieteiktas. Attiecīgi - ja vērtē augstskolas X kvalitāti un darba stilu, ne mazāk interesanta būtu analīze par šiem pašu augstskolu klusiņām atzītajiem brāķiem. Otrā un būtiskākā: labi, pašreizējo programmu izvērtējums būs noticis (nākamgad tam pievienojoties virzienu izvērtējumam). Tomēr dzīve nestāv uz vietas - radīsies jaunas programmas, esošās mainīsies, un būs nepieciešama akreditācija. Nozare bažījas par to, ka Eiropa sliecas par labu situācijai, ka akreditācija ir ar valsti nesaistītu, neatkarīgu institūciju lauciņš. Savukārt Latvijā valsts to nevēlas izlaist no savām rociņām, attiecīgi hipotētiski var pieļaut šādu situāciju nākotnē: Eiropa, norādot uz tās izpratnē atbilstošas institūcijas neesamību, Latvijas augstskolu programmu likteni jau akreditācijas posmā nodos ārvalstu ekspertiem, kuru skatījums uz lokālajām īpatnībām un vajadzībām var būt atšķirīgs no pašmāju viedokļa.
Straumēni vairs nav aktuāli?
3. Pašvaldību ministrs aizvadītajā nedēļā sarunāja nepatīkamas lietas t. s. profesionālajiem pabalstu saņēmējiem Latgalē. Var jau teikt, ka Rīgas «sprukstiņš» Sprūdžs nezina reālo situāciju, tomēr gandrīz vienlaikus savu sarūgtinājumu pauda tie apņēmīgie cilvēki, kuri bija aicinājuši šos grūtdieņus pašiem ko izaudzēt savam galdam laipni atvēlētās platībās. Atsaucība - minimāla.
Šķiet, veidojas kritiskā masa, lai uz reģionos notiekošo sabiedrība sāktu lūkoties bez sentimentālas attieksmes pret laukiem kā tautas dzīves ziņas un vērtību glabātavu. Tiesa, taisnīgi būtu, ja skarbās piezīmes par apslinkušajiem attiecinātu arī uz pilsētniekiem, kur dažādu pabalstu saņēmēju nav mazāk. Šķiet, problēma ir tā, ka sabiedrība ir pieradusi pie vispārinājumiem, attiecīgi - ja atzīs, ka daudzi no t. s. grūtdieņiem ir ne tikai valsts ļaunprātības upuri, bet arī paši savā situācijā vainojami, tad tas kaut kā nozīmēs arī atzīt, ka latviešu gana vēlīgais priekšstats par sevi būs cietis fiasko. Tas ir kļūdains uzstādījums. Piemēram, Itālijā jau pasen sāka runāt par jauno vīriešu «izlaišanos»: ilgstoši dzīvot vecāku ģimenē. Tomēr problēmas identificēšana netika uztverta kā visas itāļu nācijas sevis nopēršana. Ir konkrēta problēma: rokas nolaidušo, uz pašiniciatīvu negatavo, veģetēt gatavo īpatsvara palielināšanās sabiedrībā, bet problēmas atzīšana nenozīmē triecienu teju vai nācijas pastāvēšanai. Sliktākais, ko var izdarīt: pārprasta politkorektuma vārdā par problēmu nerunājam. Tā Rietumeiropā nebija pieņemts runāt par problēmām, kas saistītas ar imigrantiem. Rezultāts: nu vairs nezina, ko ķert, ko grābt.
Par daudz cukura...
4. Pagājušajā nedēļā par sevi atgādināja Valsts prezidents, aicinot pretējās pusēs karojušos latviešu sirmgalvjus beidzot izlīgt. Lai cik loģiski un pareizi tas skan, Bērziņš, šķiet, nav uztvēris būtisku niansi. Ir pieredzēts, ka šāda samierināšanās notiek, piemēram, starp britu un vācu kara veterāniem, tikai viņiem ikdienā nav jādzīvo blakus, netieši atgādinot par pārdzīvoto. Satiekas vienreiz gadā, kopīgi noliek ziedus utt. Bijušie karavīri, viņu pēcteči Latvijā dzīvo sabiedrībā ar joprojām pretējām vēstures interpretācijām, kas neizbēgami ietekmē bijušo cīnītāju statusu tās vai citas sabiedrības daļas acīs. Nevajag aicināt uz to, kas nav iespējams.