Nepieciešamība izvērtēt valsts politiskajā līmenī kādus sociālus vai ekonomiskus procesus ir normāla demokrātiskas valsts politikas sastāvdaļa. Kādēļ parlamentam ir jāvelta savs dārgais laiks, vērtējot specifiskus procesus, kuriem ir liela ietekme? Kāpēc to nevar izdarīt speciālisti, kas ir savas jomas zinātāji, kuri tad arī sniegs savu verdiktu par notikušo, un viss būs kārtībā? Parlaments, kas sastāv no tautas vēlētiem priekšstāvjiem, neskatoties uz Latvijas permanento problēmu - parlamenta zemo popularitāti sabiedrībā -, spēj tomēr ar savu statusu un doto varu izvērtēt un noteikt, kas ir bijis nepareizi un kas būtu jāmaina, lai nākotnē izvairītos no pagātnes kļūdām.
Mēs esam piedzīvojuši vairākas Saeimas izmeklēšanas komisijas, kuru darbība ir piesaistījusi lielu sabiedrības uzmanību un cerības, bet rezultāti ir bijuši pieticīgi, jo, protams, parlamenta iespējas sodīt ir samērā ierobežotas. Man šķiet ļoti savlaicīga un nepieciešama ārlietu ministra Aivja Roņa iniciatīva par kopējas Saeimas un Zviedrijas parlamenta Riksdaga Baltijas hipotekāro kredītu krīzes izvērtēšanas komisijas izveidi. Lai gan tiek veidots viedoklis, ka Latvijas iedzīvotāji paši ir vainīgi, ka sagrābās kredītus nejēdzīgos apjomos un par šo naudu nopirka lielākoties pārcenotus īpašumus, tomēr jāņem vērā arī aizdevēju līdzatbildība. Problēma ir tajā, ka tā jau nebija tikai šo banku nauda, bet gan šo banku akcionāru un noguldītāju līdzekļi, kas caur zināmu institucionālu membrānu nonāca kredītu veidā līdz Latvijas patērētājiem.
Kāds tad ir politiskais status quo? Latvijas valsts aizņēmās milzīgus līdzekļus no starptautiskajām institūcijām un veic bezprecedentu izdevumu sašaurināšanas programmu. Protams, nav pārlieku daudz veidu, kā atjaunot valsts maksātspēju. Kas attiecas uz sabiedrības daļu, kas ir aizņēmusies naudu un nu nespēj to atdot bankām, kas ir izdāļājušas kredītus un nu kļūst par institūcijām, kur koncentrējas pārvērtēti īpašumi, tad abās pusēs ir gaidas pēc likumu grozījumiem, kas vestu pie lauka sakārtošanas, kas būtu pieņemami visām pusēm un atgrieztu Latviju uz stabilas un saprātīgas izaugsmes ceļa. Viens no šādiem instrumentiem ir Maksātnespējas likums, ap kuru notiek nežēlīgs interešu grupu karš, kas norisinās uz priekšvēlēšanu situācijas fona. Bez šī likuma tiek arī raustīti vairāki citi likumi, bet lielākoties, lai risinātu īstermiņa problēmas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka starpparlamentu komisijas izveidošana dotu ļoti nopietnu impulsu Latvijas deputātiem palūkoties uz pasaules ekonomiskās krīzes ietekmi plašākā mērogā un tādējādi arī papildu informāciju un izpratni par mūsu vajadzībām likumu grozījumos, lai maksimāli izvairītos no šāda veida situācijām nākotnē. Vienlaikus tas ir svarīgi arī no informācijas apmaiņas viedokļa, jo domājams, ka Zviedrijas parlamenta deputātu un arī viņu vēlētāju izpratne par norisēm Latvijā ir, maigi izsakoties, virspusēja.