Valmierā viņa mums nāk pretī enerģiska, ar mirdzumu acīs, baltā tērpā, cepuri galvā. Tovakar aktrisei Valmieras teātra Rīgas viesizrāžu laikā jāspēlē Nacionālajā teātrī izrādē Marija Stjuarte. Rudenī Dēvicai liela - septiņdesmit gadu - jubileja. Mums ir stunda laika sarunai.
Manās acīs vienmēr esat eleganta, dzirkstoša, lepna un mierīga. Kā, gadiem strauji ritot, izdodas to saglabāt?
Nodeldēta frāze, bet viss tiešām sākas galvā. Pirms aptuveni divdesmit gadiem es burtiski bruku kopā. Man bija stenokardija, osteohondroze, nevarēju saliekt roku pirkstus, no mugurkaula bija izslīdējis disks. To man saveda kārtībā dakteris Ruks ar manuālo terapiju, bet tik un tā es savos piecdesmit gados jutos kā grabaža, mana dzīve bija kā purvā, un galvā riktīga putra. Pēc tam viss iepriekš sastrādātais bija jālabo. Kādu rītu agri pamodos, apsēdos uz gultas un uzdevu sev jautājumu - vai es šādi gribu sēdēt visu atlikušo mūžu? Sacēlos - nē, verdziska padevība liktenim man nederēja! No tā brīža sākās mans atgriešanās process dzīvē, bet tas nebija ne viegls, ne ātrs.
Tieši kā notika atgriešanās dzīvē?
Es dzīvoju viena, tāpēc varu sev veltīt pietiekami daudz laika. Atkrita visi iebildumi, kas sākas aiz pārmēru bieži lietotajiem vārdiņiem «jā, bet…». Gribu atmest smēķēšanu, jā, bet... Es atmetu šo netikumu vienā mirklī, jo ļoti to gribēju. Tagad pat no cigarešu dūmiem man kļūst nelabi. Sāku braukāt uz Rīgu, kur lekcijās uzzināju ļoti daudz par savu fizisko ķermeni. Par manām rokasgrāmatām kļuva igauņu ārstes un dziednieces Lūles Vīlmas darbi. Es atradu ceļu pie Dieva. Dabā taču viss notiek klusumā un mierā. Tikai cilvēks rada ap sevi haosu - domās, vārdos, darbos. Tāpēc mums jāiemācās būt mierā ar sevi un ārpasauli, izstarot labestību un saglabāt bezkaislību ik situācijā, pieļaujot - lai viss notiek pēc Dieva prāta. Mieru sevī var panākt, nestresojot par sīkumiem, jo no nervozēšanas taču nekas nemainās. Sirdsklauves, paaugstināts asinsspiediens un slimības nāk kā brīdinājums, ka esam pieļāvušas kļūdu, uzvelkamies un neprotam priecāties par dzīvi.
Tātad vispirms būtu ieteicams iemācīties nestresot?
Tieši tā. Bez Dieva ziņas pat mats nenokritīs no galvas. Bet mēs arī zinām, ka ilgstoša stresa laikā mati saujām vien krīt ārā. Mēs plosām sevi, un Dievs iedod slimību, lai guļam un domājam, un saprotam savas kļūdas un piedodam.
Jūs daudz runājat par piedošanu.
Piedošana ir burvju līdzeklis. Reiz uzkliedzu kaimiņu puisītim, un viņš sarāvās. Atvainojos un lūdzu piedošanu, un manā acu priekšā viņš atplauka. Neprasmē piedot meklējama puse no mūsu nelaimēm. Ticiet, tikko esam piedevuši sev un citiem un sapratuši savas kļūdas, slimība pāries bez zālēm un dakteriem.
Veselīgam dzīvesveidam pieder arī fiziskā ķermeņa uzturēšana kārtībā.
Man šodien tik maz ir vajadzīgs. Jau 15 gadu es neēdu gaļu, kaut gan neesmu klasiska veģetāriete. Zivis un vistu uzturā lietoju. Reiz atradu mammas receptes, ko viņa man atsūtīja, kad sāku strādāt teātrī un naudas bija ļoti ļoti maz. Tādi visvienkāršākie ēdieni - putraimu biezputra, ātrie kartupeļi, skābēti kāposti, marinēti gurķi. Tas viss man garšo joprojām, bet katru rītu sāku ar ūdenī uzbriedinātām auzu pārslām, bez cukura un sāls. Ja ļoti gribu sevi palutināt, tad pielieku kādu rozīni, melno plūmi, aprikozi, dateles. Vēl man ļoti garšo zupas. Es ēdu kā dzīvnieks - arī sunītis, kad vēders sāp, pļavā savu zālīti atrod. Jau ilgu laiku lietoju kādas franču firmas uztura bagātinātājus, kas papildina manu pārtiku un attīra šūnas.
Kādas fiziskās aktivitātes jums patīk?
Nekādas. Man nepatīk pat staigāt, ja nu vienīgi ar četrus gadus veco mazmeitiņu Martu. Es viņai nekalpoju, bet dzīvojam mierā un saticībā. Ļauju viņai no rīta pagulēt, staigājot abas priecājamies par dabu un puķēm. Tiesa, man ir savs jogas vingrojumu komplekss mugurai. Uz teātri, bez kura kādreiz nevarēju iedomāties savu dzīvi, bez vajadzības neeju, ar draudzenēm nesēžu, uz kino neeju. Toties daudz lasu. Laiks vajadzīgs arī lūgšanām.
Reiz kāda sieviete izteicās, ka sievietei nav ko lepoties ar to, ka viņa neapmeklē kosmetologu.
Es sevi cienu, kaut gan pie kosmetoloģes nekad neesmu bijusi. Toties regulāri eju uz ārsta profilaktiskajām pārbaudēm, jo gribu zināt, kas notiek manā fiziskajā ķermenī. Nesen dakteri konstatēja, ka manī nav palikušas nekādas osteoporozes pēdas.