Labi, ja var atgriezties
Tagad, kad vairs nav informācijas blokādes, turklāt arī pavērušās interneta iespējas - līdz ar to tālais nezināmais top par vairāk zināmo -, ilgošanās objekts konkretizējas un to nosaka katra individuālās vēlmes. Kādam tās ir sociālās garantijas, tātad materiālais ar vēlamu atlikumu priekšdienām, bet kādam iespēja būt tuvāk pie pirmatnējās dabas.
Vēl noteikti ir tādi, kas, pārņemti ar pamatinstinkta mudinājumu, alkst nokļūt un dzīvot vidē, kur to visu prieku papilnam. Piemēram, Taizemē vai Klusā okeāna salās, kur - spriežot pēc plaši pieejamās informācijas - brīva «mīlestība» plaukst un zeļ bez muļķīgiem aizspriedumiem, kas, pēc daža laba domām, ir ētika un morāle. Tomēr samērā droši var apliecināt, ka daudziem sanāk vilties. Tad ir labi, ja var atgriezties dzimtajās mājās, kur mājo laimes putns, bet gadās, ka nesanāk un tad jāsamierinās ar mūža mājām svešumā.
Adrese nav nepieciešama
Taču ir arī tādi, kuriem pieejamās zemes sadalījums valstīs, sevišķi, ja starp tām novilktas striktas robežas, kas liedz brīvu pārvietošanos, netīk, jo viņi sevi apzinās kā pasaules pilsoņus un viņiem vārds «kosmopolīts» nešķiet lamuvārds, par kādu to savulaik padarīja diktatoriski režīmi.
Tie ir cilvēki, kas dzīvo Visumā un kam konkrēta ģeogrāfiskā adrese ir nepieciešama tikai kontaktiem ar pārējiem. Mūsdienās pat tā vairs nav nepieciešama, jo ir elektroniskās iespējas, kas atvēl savstarpēju saskarsmi gandrīz jebkurā vietā. Tas nekas, ka virtuālu, jo drīz pēc kādiem nieka tūkstoš vai pat mazāk gadiem, iespējams, ļaudis atskārtīs, ka visa dzīve patiesībā ir virtuāls pasākums. Bet tādiem visas pasaules atzinējiem par savām mājām idejiski vislabākā vieta būtu Antarktīda, kas, paldies Dievam, vēl nav sadalīta valstīs. Cerams, tā nenotiks, jo tad vienīgais patvērums būtu Mēness, tā apliecinot turienes platības pircēju ģeniālo tālredzību. Bet, ja tomēr arī tur uzradīsies politiskie mērnieki, tad - kāda cita planēta, kur, visticamāk, izdosies nokļūt, kad šeit tie zvani būs noskanējuši.
Doties uz vientuļu vietu
Vēl ir iespēja dzīvot uz kāda peldlīdzekļa, klejojot pa ūdens virsmu neitrālajos ūdeņos, bet par to nav vērts spriedelēt. Diemžēl vairākums bezvalstnieku par tādu laimi var tikai sapņot, jo tas prasa brangu rocību dažu nieka vājību gandarīšanai un nepieciešamā sagādāšanai. Runa nav par sāli, kā okeānā netrūkst, un sērkociņiem, jo to vietā noder lupa. Tie ir mūsdienu kultūras piederumi, kuri pasargā no pārtapšanas par galīgu sušķi, piemēram, zobu birstes vai tualetes papīrs, un kurus, ja nav vēlēšanās iegriezties kādā ostā, kas noteikti ir kādas valsts daļa, nāktos pasūtīt ar samērā dārgu piegādi.
Tātad atliek vai nu turpināt sapņot tepat mājās, vai, noslēdzoties no pārējās sabiedrības, doties uz kādu vientuļu vietu, kas gan var sanākt tikai uz noteiktu laiku, jo mūsdienu civilizācijas situācija, kad ļaudis kategoriski, līdz konfliktiem runā dažādās valodās, arvien vairāk sāk atgādināt notiekošo Bābeles zikurātā, kas bija par iemeslu tā sagrāvei.