Sarkani baltās sveces Daugavmalā 11. novembra vakarā, svētku lentītes pie jaku un mēteļu atlokiem, mazi puikas un meitenes pie rokas un pikpaunā tēviem ļauj noprast, ka tas ir stāsts par Latvijas valsts pagātni un tās turpinājumu. Par viņiem - savai valstij audzinātiem - nākamo paaudzi un nopietnu atskaites punktu visiem šodienas darbiem. Neticiet, kad tiek apgalvots, ka šīm paaudzēm būtu grūti sameklēt kopīgo. Ja notiktu neticamais un svētdienas vakarā Daugavas krastā sanāktu kopā tie, kas tur atradās 1919. gada novembrī, kas karoja Otrajā pasaules karā, un visas nākamās paaudzes, tas patiesi būtu liels pulks un tas neapšaubāmi saprastos. Jo visus vienotu viens sapņu vārds - Latvija. Šis vārds, kas izsaka tik daudz, liek saņemties un dod spēku. Arī uzliek atbildību gan mūsu pagātnes, gan nākotnes vārdā. Mums ir ko sargāt, un mēs varam nosargāt savu krastu un priedes, ja vien neaizmirstam šo svēto vārdu un turamies kopā. Kā allaž vēsturē, bez drosmes neiztikt un arī ticības saviem spēkiem. Jo cieņu un vienlīdzību neizlūdzas, to izkaro. Un Latvijas valsts rašanās to arī apstiprina, un šī fakta nozīmību nespēj sašūpot pat vēsturiski neprecīzas un mākslinieciski varbūt ne sevišķi veiksmīgas filmas. Atliek domāt, ka tā bija arī daudzu Otrā pasaules kara dalībnieku pārliecība, tādēļ viņi izvēlējās aizstāvēt dzimteni ar ieročiem rokās. Protams, arī 1991. gadā bija vajadzīga drosme, lai paustu savu vēlmi atgūt Latviju. Taču nevajadzētu krist galējībā, pārlieku dramatizējot tā laika izaicinājumu un apdraudējumu. Pieminot bojāgājušos, jāatzīst, ka Baltijas atbrīvošanās norisinājās ļoti miermīlīgā veidā, ko apliecināja dzīvā roku ķēde no Tallinas līdz Viļņai.
Var priecāties par to, ka pēdējos divdesmit gados daudz jau ir paveikts, ka Latvija varējusi mierīgi atgriezties pie normālas dzīves, atrazdamās drošībā, taču tā būs nepilnīga patiesība. Realitātē daudzi simti latviešu karavīru šajā laikā ir aizstāvējuši valsts neatkarību ar ieročiem rokās, būdami ārvalstu misijās. Un dažu no viņiem diemžēl vairs nav mūsu vidū.
Novembra svētku laiks ir atbilstošs, lai katrs padomātu par savām un valsts attiecībām. Ir skaidrs, ka uz to nav jāmudina tie, kas jebkuros laika apstākļos uzskata par pienākumu atnākt uz vēsturisko cīņu vietu Daugavmalā, bet gan tie, kas pat šādā reizē nevīžo izmēzt pagalmu un uzvilkt tīru valsts karogu pie savas mājas. Kāds iemesls šādai attieksmei pret savu valsti, no kuras tieši šie cilvēki par dabisku uzskata saņemt dažnedažādu palīdzību?
Varbūt pie vainas ir lielā un dažādā sociālā palīdzība, kas liedz daudziem ieraudzīt savu Laimes lāci? Vai atkal vecā patiesība par makšķeri un zivi? Taču viens ir skaidrs, ka valdībai ir vajadzīgs jauns stāsts un to jāmāk pastāstīt. Kā lai ieiet ikkatrā Latgales lauku sētā, kā lai pārliecina par mūsu izvēlētā ceļa pareizību, kā lai uzveic neticību ne tikai eiro, bet vispirms jau pašiem sev? Kā gan? Tāpēc jau tā ir valdība, lai svētkos par to padomātu.