Tādēļ nevis mākslinieces vārds, bet viņas pieeja mākslai komentārus prasa gan, kaut vai pašu komentētāju labā... Lai atskārstu, cik trūcīgi valodas līdzekļi ir viņu rīcībā un cik novecojuši tie izklausās iepretī mākslinieces darbu nemainīgajai aktualitātei.
Slavenās ēnas
Birutas Delles glezniecība pašlaik ir aktuāla ar to vien, ka neviens cits tā nedara. (Gandrīz gribas rakstīt «vairs nedara», bet, iespējams, kāds dara joprojām, tikai nenonāk vispārējas uzmanības lokā. Tādā gadījumā loka veidotāji pelnījuši smagus pārmetumus gerontofobijā un pārmērīgā jaunības kultā, kas pārņēmis jūtjūba laikmeta sabiedrību, bet kam mākslas pasaulei pienāktos turēties kritiskā opozīcijā, nevis paklausīgi vilkt līdzi.) Jaunākajā latviešu glezniecībā slavenās «Delles ēnas» ir retums, jo saules gaismas, apjoma un dziļuma problēmas ir vienkāršojusi pievēršanās fotogrāfijas kā jau sākotnēji plakana attēla interpretācijām. Delle ir daudzkārt uzsvērusi, ka viņas darba metode ir dabas studijas, tādēļ viņas ēnas ir krāsainas un dziļas ne tikai formāli (jo izceļ gaismas laukumu piesātināti siltās krāsas un optiski rada pat it kā padziļinājumus gleznas plaknē), bet arī simboliski. Tieši šīs īpatnības dēļ, iespējams, komentēt Delles mākslu ir mulsinošs uzdevums, jo tai acīmredzami nepietiek ar ideoloģiski atvieglotiem tulkojumiem. Delles gleznu priekšā runas par vispārīgu «filozofiskumu», «metaforām» un «asociācijām» jāatmet kā angažētās padomju laika mākslas kritikas paliekas, atzīstot, ka tās savulaik radījusi mazdūšība runāt par konkrētiem simboliem un to aizdomīgā saistība ar nemateriālistisku pasaules uzskatu. Tomēr bez atsauces uz sakrālo mākslu, simbolisma tradīcijām, arī eksistenciālisma ideoloģiju Delles paaudzes radošā darbība vēl neuzrakstītā latviešu mākslas vēsturē izskatītos kā greizajā spogulī. Līdzās dabas studijām un simbolismam, kas laikam gan patlaban nav modē, jo vienkārši stāv pāri tai, kā trešā Delles glezniecības pamatiezīme minama sirreālistiska pieeja, proti, vēlme vizualizēt sapņu, vīziju pasauli. Arī tai velkas līdzi gara noklusējumu un nolieguma šlepe, ko mākslinieces darbības sākuma gados piekopa tiklab ideoloģiskie cenzori, kā krietnās mākslinieku brālības amatnieki. Katrā ziņā sirreālisms Latvijā nekad nav bijis, piemēram, mākslas studentiem apgūšanai ieteicamo stilu sarakstā un, šķiet, nav tur joprojām.
Divi stāvi
Orientēties mākslinieces piedāvātajās koordinātās palīdz izstādes izkārtojums. Pirmajā galerijas stāvā ir niansētas dabas studijas Pavasaris, Rudens, Ziedoša ābele un Sniegs (visas - 2009), kurās papilnam izpaužas Delles īpatnējā krāsu redze un kurām papildu nozīmi (lai gan ne obligātu) piešķir galeristes Andas Treijas stāstījums, ka ainavas gleznotāja tagad vēro caur sociālās mājas logu. Toties otrajā stāvā izstādītas sirreālas tuksneša ainavas ar piramīdām, sfinksām un mīklainiem akmeņu krāvumiem, kurās kāpinātie gaismēnu kontrasti integrēti vēstījumā par sīku, salīkušu cilvēcisku būtņu situāciju pārcilvēcisku spēku varā. Tie materializēti gan kā objekti (piramīda ar trim smailēm - Ēģipte I, 2010), gan kā vertikāls gaismas vai dūmu stabs gleznas dibenplānā (XXX, 2010). Ainas ar nepārprotami simbolisku slodzi māksliniece uzbur arī kalnu virsotņu tēlojumos, kas apliecina viņas izvēlētās valodas pārlaikmetīgo dabu, liekot saskatīt analoģijas ne tikai mākslas vēsturē (Nikolajs Rērihs), bet arī aktualitātēs (piemēram, Miķeļa Fišera ainavas). Birutas Delles māksla ir ikreiz no jauna skaidrojama un komentējama ne vien tāpēc, ka «nelingvistiska spēja - spēja just sāpes - ir svarīgāka par atšķirību mūsu vārdu krājumos» (Ričards Rortijs), bet arī tāpēc, ka vakardienas un šodienas komentāri par to rīt var izrādīties papildināmi vai koriģējami.