(Pēc Deju svētku pirmā lielkoncerta _Deja kāpj debesīs_, kas svētdien _Daugavas_ stadionā notika pašās karstākajās stundās, ugunsdzēsēji no savām koši sarkanajām mašīnām dejotājus laipni aplaistīja ar dušu.) Karsti gāja arī pārnestā, vislabākajā nozīmē - koru un pūtēju orķestru karos, daudzveidīgo pasākumu radošajā vitalitātē, dzīvespriecīgajā un emocijām bagātajā gājienā, kas kā upe aptecēja Vecrīgu, Brīvības pieminekli un Rīgas centru.
Svētki ir izdevušies, kaut arī taupības režīmā samazināts gan dienu, gan dalībnieku skaits.
Mūsu Skolēnu dziesmu un deju svētki savā 50. jubilejā greznojās arī UNESCO svinamo dienu kalendārā. Tas vedina aizdomāties, ka toreiz pirms 50 gadiem - bija taču visbezcerīgākais padomju laiks! - bija cilvēki, kuri, koru un tautas deju kultūrai ejot plašumā, gudri izdabūja cauri «instancēm» lēmumu sākt Dziesmu svētkus arī skolās augošajai paaudzei.
Vienmēr, kad izvērtējam Dziesmu svētku saturu un pasnieguma veidu, nākas domāt par to, ciktāl tos nosaka pieaugušo skatījums un gaume.
Koru diriģenti stāsta, ka bērniem patīk dziesmas, kuras viņi dzied. Atliek viņiem ticēt, jo Dziesmu svētku noslēguma koncerta dalībnieki deviņu virsdiriģentu vadībā dziedāja ar lielu atdevi un prieku. Īpaši to juta mūsu spēka dziesmās: Mārtiņa Brauna un Raiņa Saule, Pērkons, Daugava un Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes Latvju zeme vaļā stāv.
Tas, par ko ir vislielākais prieks šodien, kad patriotisma vilnis noplacis valsts nedienu smiltīs, ir koru lielkoncertā Mana zeme - zemīte skaistā izturētā, stratēģiski svarīgā veselīga patriotisma līnija līdz pat noslēgumā izpildītajai Renāra Kaupera dziesmai Mana dziesma, kas ar viņa paša piedalīšanos virsdiriģenta Romāna Vanaga vadībā izskanēja sirsnīgi un bez pompozitātes. Un šķiet, kopīgā sadziedāšanās pēc koncerta būtu turpinājusies līdz rītam, ja vien to ļautu.
Koncertā Deja kāpj debesīs priecēja, cik tīrs un pārskatāms tas bija. Tieši šobrīd atmiņā nāk vēlējums, ko trimdas latviešu komponists Alberts Jērums rakstīja pirmajām Anglijas latviešu dziesmu dienām 1949. gadā: «Celies, dziesma, - tu izauklēji domu par Latviju... Celies, dziesma, - esi stiprinātāja pagurušam, neticīgam un tam, kam svešs kārdinātājs piestājies.» Toreiz Jērumam pat sapņos nerādījās, cik spēcīgi un izsmalcināti viltīgi mūsdienu izklaides industrijas kārdinājumi un jauna dzīves realitāte nāks priekšā vēl pēc pusgadsimta. Turamies!