Viņa ar savām kolēģēm piekrita Skolas Dienai pastāstīt par savu visai bagāto pieredzi darbā ar agresīviem bērniem. Pērn vien tādi bija divi vienlaikus. Mājmācību mēneša garumā Anna būtu pielietojusi tikai vienā gadījumā, kad viņai kādam mazajam agresoram dienu no dienas nācās sēdēt blakus katrā stundā.
Jāvadā pie rokas
«Viņš var sist klasesbiedrus, grūstīt viņus, dunkāt, apsaukāt. Viņš var kost, viņš var skrāpēt un darīt to visu nepārtraukti. Gadījumu par nopietnu mēs uztveram tad, ja šī agresija ir sistemātiska,» visbiežāk no agresīviem skolēniem sagaidītās rīcības uzskaita skolas psiholoģe Dace (vārds mainīts). Viņa konkrētajā Rīgas skolā strādā divarpus gadu un ar agresīviem bērniem šajā laikā sastapusies divas reizes. Sociālā pedagoģe Anna piecos gados strādājusi ar sešiem agresoriem. Bet visās šīs skolas matemātikas skolotājas Rutas (vārds mainīts) audzināmajās klasēs, ar kurām viņa strādājusi teju 30 gadu, mācījies tikai viens skolēns ar šādu uzvedību. Tas bija audžudēls kādam sabiedrībā atpazīstamam cilvēkam, kurš bērna problēmu neatzina.
Vairumā gadījumu gan vecāki ar skolu sadarbojas pat tad, kad atvases agresīvā uzvedība ir nepatīkams pārsteigums, jo mājās viņi redz pilnīgi citādu bērnu. Ar atsaucīgiem vecākiem skolai paveicās arī gadījumā ar otru agresīvo pirmklasnieku pērn, kad sociālajam pedagogam, sākot no otrās mācību nedēļas, nācās viņam kā dadzim sekot ik uz soļa. Izņēmums bija tualete, taču arī tad Anna nestāvēja tālāk par tās durvīm, jo mazais zēns, tāpat kā agresors no viņa paralēlklases, varēja tur iekšā pagūt kādu iedunkāt. «Viņš atnāca 1. septembrī, un pēc nedēļas visa skola zināja šo vienu bērnu, kas pilnīgi dezorganizēja skolas darbu. Maziņš zēns, par kuru bija pārsteigti 6. klases zēni,» atstāsta sociālā pedagoģe.
Sākumā pedagogi pieļāva, ka šī bērna agresiju izraisa pirmklasniekam atbilstošu zināšanu trūkums, jo stundās viņš neko nedarīja. Iespējams, neveiksmes mācībās izraisa dusmas, viņi sprieda. «Bet, kad izveidojām individuālu kontaktu, atklājās fantastiskas lietas - pirmās klases bērns lasa Ilustrēto Zinātni. Viņam bija ļoti vispusīgas zināšanas, kas nav raksturīgas šāda vecuma bērnam. Kad viņam sēdēja blakus, tad viņš strādāja ekselenti,» stāsta Anna.
Komunicē paraujot
Tomēr Anna nevarēja veltīt visu savu uzmanību šim zēnam, jo viņai ik dienas jāapseko kritiskās situācijas citās klasēs, jātiekas ar vecākiem vai vienkārši jāuzklausa citi bērni, kuri paši mēdz nākt uz viņas kabinetu. Katru reizi, kad sociālajai pedagoģei bija jādara citas lietas, zēna mamma brauca viņam pakaļ. Viņa devās uz skolu arī gadījumos, kad dēls bija kļuvis ļoti agresīvs. Pats zēns par to uztraucies, jo viņš gribējis uzturēties skolā un būt pārējo vidū. «Viņš vienmēr par to ļoti satraucās un nevarēja saprast, ko ir atkal izdarījis, ka jāsauc mamma,» stāsta Anna.
Sociālā pedagoģe uzskata, ka šajā gadījumā zēna agresiju izraisīja sociālo prasmju trūkums un nespēja iedzīvoties 30 bērnu lielā klases kolektīvā. «Viņš nespēj pateikt, ka grib draudzēties, un tāpēc kādu labāk parauj vai iebaksta viņam. Viņš komunicē kā māk,» saka Anna. Tas arī izskaidro to, ka mājās vecāki nekādas agresijas pazīmes nemanīja. Pedagoģiski medicīniskā komisija ieteica šim zēnam mainīt skolu, ko pērnā mācību gada sākumā viņa vecāki arī izdarīja.
Otrs agresīvais pirmklasnieks Reinis, kurš mācījās paralēlklasē, mācības šajā skolā turpina arī šobrīd. Zēna vecāki ar skolu sadarbojas un ved viņu pie attiecīgajiem speciālistiem, kas izrakstījuši medikamentus koncentrēšanās spējas vairošanai. Pagaidām to iedarbību nemana, un agresīva uzvedība turpinās. «Gada divu laikā būšot uzlabojumi. Mums atliek gaidīt,» pauž sociālā pedagoģe.
Bāž sejā sasvīdušas kājas
Matemātikas skolotājas Rutas gadījumā nekāda sadarbība no vecāku puses nav bijusi. Kristaps (vārds izdomāts) šajā skolā ieradās 3. klasē, bet Rutas klasē nonāca divus gadus vēlāk. Iepriekšējā klases audzinātāja Rutu brīdināja, ka zēns ir agresīvs, bet skolotāja pie sevis nosprieda, ka vēl nav bijis tāda bērna, kuru viņa nespētu integrēt klases kolektīvā. Neilgi pēc mācību gada sākumā klase sāka Rutai sūdzēties par Kristapu, bet skolotāja nevēlējās tam ticēt, jo viņas priekšā zēns bija pieklājīgs un patīkams. Vēlāk sūdzības sāka nākt arī no citu pedagogu puses, bet arī tas Rutu līdz galam nepārliecināja. Viss mainījās, kad viņa kādu dienu, Kristapam neredzot, pēc starpbrīža ienāca klasē un ieraudzīja, kā «pieklājīgais puika» no muguras pienāk savam klasesbiedram un spēcīgi uzdod pa abām ausīm. Tas bija viens no viņa biežākajiem izgājieniem, kas vienreiz beidzies ar bungādiņas pārsišanu. Nereti viņš mēdza arī smērēt citiem drēbes, «netīšām» gāzt no galdiem mantas vai novilkt zābaku un bāzt klasesbiedrenēm sejā savas sasvīdušās kājas.
Kristapa vecāki tam negribēja ticēt arī tad, kad aci pret aci notika saruna ar pārējo bērnu vecākiem. Viss beidzās ar to, ka 5. klases beigās zēnu izņēma no skolas, jo vecāki nevēlējās, lai dēls mācās izglītības iestādē, kur, viņuprāt, slikti izturas.
Nav vienprātības
«Šie gadījumi ir atrisinājušies veiksmīgi mums, bet globāli? Es pieņemu, ka nākamajā skolā notiek tas pats,» par agresīviem bērniem, kuri pametuši šo skolu, saka psiholoģe Dace. Viņa uzskata, ka mājmācība šajos gadījumos būtu bijusi lietderīga, lai nodrošinātu mācību darbu pārējai klasei. Bet tajā pašā laikā to nedrīkstētu lietot kā līdzekli cīņā ar bērna vecākiem, kuri nevēlas sadarboties. Lai izvairītos no tā, ka mājas apstākļi bērna uzvedību tikai pasliktinās, šo lēmumu vajadzētu pieņemt sadarbībā ar sociālo dienestu un bāriņtiesu.
Sociālā pedagoģe Anna un matemātikas skolotāja Ruta pret ministrijas iecerēto risinājumu ir noskaņotas skeptiski. Rutai šķiet, ka bērna uzvedību tas nemainīs. Savukārt Anna uzskata, ka Latvijas izglītības sistēmai pieejamie resursi nespēj nodrošināt pilnvērtīgu mācību programmas apguvi mājas apstākļos. Tiesa, atbildes uz jautājumu, kāds būtu ideālais risinājums, ja resursi nebūtu ierobežoti, Annai arī nav.