Satricinājumi izglītībā ir pāri, ja vien politika krasi nemainīsies. Noteikumi skaidri: nauda seko bērnam. Skolotājiem, kuri apzinīgi strādā, nav tādas spriedzes, ka būtu gaidāms kāds satricinājums.
Bet par pensijas jautājumiem neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši naudas pietrūks un vai maz pietrūks. Politiķu līmenī neviens tā īsti šobrīd nedzird, ko demogrāfs Ilmārs Mežs kā saucēja balss tuksnesī skaidro, kas draud nākotnē. Vajadzētu būt saprātīgai valsts politikai demogrāfisko jautājumu risināšanā. Tas ir vienīgais ceļš, kā nākotnē varam prognozēt Latvijas pastāvēšanu - pensiju jautājumus un visu pārējo.
Skolā demogrāfijas situāciju jau jūt momentā.
Jā, jūtam drīzāk par citiem. Pamatskolā jau ir viszemākais punkts, nākamajos trijos gados tas sasniegs vidusskolu. Jūtam arī skolēnus un ģimenes, kas aizbrauc. Katru semestri vairākas labas ģimenes aizbrauc un meklē darbu citur.
Arī kā pašvaldības deputātam man ir pāris prioritāšu: kur vien var - nepasliktināt situāciju ģimenēm ar bērniem, meklējot visādus veidus, kā atbalstīt. Kaut vai muzejā laižam par brīvu un vēl kādas atlaides. Pašreiz visgrūtāk ir nevis pensionāriem, bet ģimenēm ar bērniem. Ja parēķina ienākumus uz vienu ģimenes locekli, tad iznāks mazāk nekā pensionāriem.
Otrs - pieejamā nauda jādod ražošanas attīstībai. Jo pašreiz ļoti lielu daļu Eiropas naudas notrallinām, tajā skaitā arī izglītībā. Jābūt nevis kādam vienam lēmumam, bet ilgstošai politikai, kas pa mazam sīkumiņam summējas.
Vai klases stundās nevajadzētu likt lielāku uzsvaru uz ģimenes apzināšanos?
Tas ir diskutabls jautājums. Agrāk bija ģimenes tiesību pamatu priekšmets, bet bez sevišķas jēgas. Drīzāk ir jābūt valsts politikai, kas tajā visā rezumējas. Nevis mācām, kā pareizi dzīvot, bet valstiski dzīvojam citādāk. Ar teorētisko vien ir par maz. Visi jau meklē arī praktisko redzējumu: es varu izskolot, izaudzināt bērnus vai nevaru.
Arī - vai bērnam ir interešu izlītības pieejamība un tamlīdzīgi.
Vajadzīgas pārdomāti vērstas programmas, nevis kaut kas haotisks vai pilnīgi veltīgs. Tad nākotnē var cerēt uz demogrāfijas lēcienu. Lai būtu drošības sajūta, ka politika nemainīsies pārskatāmā laikā.
Cik lielas pēdējos gados ir pārmaiņas sociālo garantiju plānošanā skolotāju vidū? Vēl nesen daudzi gaidāmās pensijas kalkulēja.
Tagad nekāda plānošana vairs neiznāk. Kad pensijas gadi pienāks, tad būs, kas nu būs. Droši to nevar zināt.
Kad varēja plānot, skolotāji uz attiecīgajiem pirmspensijas gadiem uzņēmās arī divas slodzes.
Tas varbūt vēl notiek, bet arī atstāj iespaidu uz kvalitāti - cilvēka nogurumu un nervozitāti skolā, kas uzreiz kā bumerangs nāk atpakaļ.
Ja cilvēki šobrīd tā dara, tad drīzāk ir ar domu par peļņu, nevis nākotni?
Tas ir domāts, lai šajā brīdī izdzīvotu. Uz nākotni pašreiz ļoti, ļoti maz raugās. Drīzāk liek kārti uz saviem bērniem un dara visu, lai bērni izskolotos un būtu, kas vecumdienās to ūdens krūzīti pie gultas pasniedz. Neesmu gan aptaujājis, vai kāds skolotājs ir arī trešajā pensiju līmenī.
Vai strauji mainīgā situācija - no domām par nākotni uz dzīvošanu no rokas mutē - iespaido skolas darbu?
Protams, ka iespaido. Normāli skolotājam būtu viena slodze - 24-25 kontaktstundas, ne vairāk. Tad viņš var ar smaidu sejā ieiet klasē, būt savākts un sagatavoties šīm stundām un arī atbilstīgā līmenī tās novadītu.
Vai un kā plānojat savu pensiju?
Ja godīgi, pašreiz neplānoju. Saprotu, ka līdz 70 gadiem vēl ilgi jāstrādā. Šobrīd ir 46.
Vai par 3. pensiju līmeni - privātajiem fondiem - nedomājat?
Nē. Nav iespēju. Tad drīzāk manas kārtis ir bērni: ko varu, to iedodu viņiem, nevis ieguldu kādā abstraktā tālā nākotnē.
Vai sekojat līdzi tam, kas tiek spriests par pensijām valdībā un medijos?
Lielos vilcienos, protams, jā.
Kādi ir secinājumi: kam piekrītat, kam nepiekrītat?
Uzstādījums, ka pensionāri ir vienīgie, kas nav aizskarami, nav īsti pareizs. Ir sakārtojamas un izvērtējamas arī lietas, kas attiecas uz pensionāriem. Negribu teikt, ka viņi nav nopelnījuši savu pensiju, bet varbūt ir lietas, kur var solidarizēties un atrast kādas rezerves, nepasliktinot dzīves kvalitāti. Nerunāju par minimālām pensijām, bet tieši augšējo galu. Nevajadzēja to uzstādījumu, ka vispār neķeramies klāt un - tur viss ir vislabākajā kārtībā.
Kā pašvaldības politiķim jums jau ir skaidrs, kāpēc tie uzstādījumi tādi?
Tā ir tīrā politika. Katrs ir kaut ko apsolījis, bet uz kā rēķina? Ka ģimenes ar bērniem izbrauc no Latvijas? Šis jautājums būtu jāskatās solidāri, un visām jomām būtu jāiet cauri. Ne tikai, ka kaut kas viens ir neaizskarams, bet pārējie - aizskarami.
Ja politiķi saņemtos drosmi un atzītu: bijām populisti, bet tagad jāatsakās no sarkanajām līnijām - vai tauta saprastu?
Domāju, ka saprastu. Pašreiz jau tikai viena partija tā nostājusies. Pensionāri saprastu. Tur gan ir ļoti jāizvērtē. Nevis tā, ka ķeramies pie 140 latu pensijām un ņemam vēl nost, bet varbūt ir, kur paskatīties, kādā veidā uzlabot šo sistēmu, jo ir arī pensijas tūkstošos latu. Vai ja ir virs 500 latiem. Arī no kaut kādām piemaksām var atteikties.
Jo arī strādājošie, pelnot naudu visai ģimenei, nesaņem ļoti daudz, bieži tikai minimālo algu, un no tās jādzīvo vairākiem.
Intervēja Didzis Meļķis