Laikā no 13. līdz 20. janvārim 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība organizēs gadskārtējos barikāžu atceres pasākumus. Jau ierasti atceres pasākumi notiks Zaķusalā un Doma laukumā, kur būs iekurti piemiņas ugunskuri. Atceres pasākumi notiks gan pie Vecmīlgrāvja tilta, kur apšaudē bojā gāja pirmais barikāžu upuris Roberts Mūrnieks, gan Mārupes kapos pie pieminekļa brīvības cīnītājiem. Tāpat ziedus noliks pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā.
Īpašs notikums būs 1991. gada barikāžu muzejā, kur atklās muzeja ekspozīcijas papildinājumu trīs jaunās telpās. Kā Dienai norādīja muzeja direktors Renārs Zaļais, apmeklētājiem būs iespēja apskatīt, piemēram, satelīta šķīvi, kurš barikāžu dienās atradās pie Ministru kabineta ēkas. Savukārt pie bijušās Iekšlietu ministrijas ēkas Raiņa bulvārī atklās piemiņas plāksni.
13. un 18. janvārī Rīgā aktivitātes būs tieši jauniešiem. Zaķusalā notiks vēstures rekonstrukcijas spēles. Jaunieši iejutīsies barikāžu un Ziemassvētku kauju dalībnieku tēlos. 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda valdes loceklis Romualds Ražuks Dienai atzina, ka tas ir variants, kā piesaistīt jauniešu uzmanību. «Jaunieši vienkārši nesēdēs un neklausīsies, īpaši ziemā. Šis varētu būt viens no soļiem centienos piesaistīt jaunatni, neaprobežojoties tikai ar tā laika barikāžu dalībniekiem, aculieciniekiem un oficiālām amatpersonām,» sacīja R. Ražuks. Patlaban esot viena jauniešu grupa, kas aktīvi interesējas par vēstures notikumiem - jaunsargi. Tomēr tas ir niecīgs daudzums, piebilda R. Ražuks. Savukārt pēc R. Zaļā domām, jauniešu intereses trūkumu ietekmējis tieši fakts, ka Latvijā patriotiskā audzināšana palikusi novārtā. Lai gan ar šo jautājumu nodarbojas Aizsardzības ministrija, tomēr šim jautājumam būtu jāpievēršas arī pārējām ministrijām, Valsts kancelejai un Saeimai, sacīja muzeja direktors.
Pasākumiem gan grūtības bijušas piesaistīt mazākumtautību skolu skolēnus. Sabiedrības integrācijas fonda projektu koordinatore Dita Auziņa Dienai paskaidroja, ka spēles rīkotas ar mērķi vest kopā latviešu un mazākumtautību skolu skolēnus, mēģinot veidot vienotu vēstures izpratni. Tomēr atsaucība no mazākumtautību skolām nav liela. Ja sākotnēji ideja bija nodrošināt vienādu skaitu latviešu skolu bērnus un mazākumtautību skolēnus, tad tagad pārsvarā dominēs latviešu skolu skolēni - 70%. D. Auziņa uzskata, ka lielā mērā tas ir atkarīgs no skolas administrācijas un vēstures skolotāja, jo ir arī skolas, kas piesaka vairākas komandas.