Bet - bija arī vienalga. Latviešu teātra komēdiju piedāvājumā valmieriešu Eldorado patīkami izceļas ar sirsnīgu labsirdību, kam pāri pārlieta viegla joka mērce. Pēc publikas reakcijas spriežot, īsteni latviskas izjūtas humors, un ne tikai tāpēc, ka izrāde pasmejas par katrā blokmājā atrodamiem raksturiem.
Bez izdomātām shēmām
Vispievilcīgākais izrādes dramaturģiskā materiāla aspekts - nesamākslotība. A. Lapiņa lugas varoņi neiemieso izdomātas shēmas, necenšas par katru cenu nostāties kājām gaisā, lai pārsteigtu skatītāju. Viņu dzīve vienkārši rit, un sarežģījumi, ko sarūpējis autors un liktenis, attīstās nevis ārēju, bet iekšēju apstākļu dzīti. Neviens nelauza rokas, nekrīt ceļos un nevaimanā, un, ja arī vienu otru reizi uzvedas, kā pēc komēdijas klišejām pienākas, tad ar vieglu pašironiju - sak, ko lai dara, ka dzīve liek izturēties kā palētā seriālā. Izrādes centrā Tālivalža Lasmaņa Krišjānis, kurš sev par skādi (vismaz tā pašam šķiet) no nāves vai sakropļošanās izglābj «trako veceni» kaimiņos. «Trakā vecene» izrādās Daces Eversas Veronika, kura aiz pienākuma apziņas par baltu velti cīnās ar nelegālo izgāztuvi, ko neapzinīgi līdzpilsoņi ierīkojuši ezera malā. Izglābta sprādzienā, kas uzvirmo, izgāztuvei degot, Veronika ir tik pateicīga kaimiņam, ka Krišjānis jūtas spiests nedaudz pārspīlēt varoņdarbu veicot gūto ievainojumu apmēru. Un tas ir tikai sākums notikumiem, kuros iesaistās arī šeftīgs vietējais deputāts, kam traucē Veronikas nevēlēšanās pārdot zemes gabalu, Krišjāņa draugu ģimene - no darba atlaista nule likvidētā kultūras nama darbiniece un mākslinieks, kurš nespēj sevī harmoniski savienot mīlestību pret sievu un interesi par glītām modelēm, ārste, kuru viņš mēģina pierunāt pozēt, un Veronikas bijušais - baznīcas sargs, par alkoholismu no darba atlaists ķirurgs. Izstāstīt notikumus īsi, bet saprotami nav iespējams. Bet tajos, protams, ir sava daļa blēdības, sava - pārpratumu un pieci pudi mīlestības.
Dzīvesstāstu herbārijs
Materiāls stāsta, ja tā var teikt, par «liekajiem» - cilvēkiem, kas katrs savu apstākļu dēļ palikuši laukā no laikmetīgās dzīves. Nesaprot, kā jaunajā laikā dzīvot, negrib nodot sevī kaut ko tādu, kas izrādījies nepiemērots, bet pašiem ir tik svarīgs. Viselegantāk autoram izdevies šo «ārpusdzīvi» ierakstīt izrādē ainā, kurā Baibas Valantes bijusī latviešu valodas skolotāja mācās «jaunās kontakta formas» - tas ir, repot latviešu klasisko dzeju, lai varētu pretendēt uz skolotājas vietu kādā projektā. Aktrise spēj varones mokām piešķirt tik aizkustinošu centību, samulsumu un beigu beigās arī pārliecību par notiekošā bezjēdzību, ka skatīties nesmejoties nav iespējams. Kaut, iespējams, radot «komisko» latviešu dzīvesstāstu herbāriju (ir gan alkoholisms, gan smagas slimības, gan vājie vīrieši), autora nolūks bija stāstīt pavisam citu - skumjāku stāstu.
Aktieri spēlē ar iedvesmu, kaut Vara Braslas skatuves versija vairāk ir komēdija, nevis nopietnas pārdomas par šodienas dzīvi. Dace Eversa, Tālivaldis Lasmanis, Januss Johansons izspēlē izrādes kodolu - pārpratumu komēdijai raksturīgo notikumu attīstības līniju. Terēze Lasmane, Aigars Vilims un Mārtiņš Meiers piespēlē fona tēlus, kamēr Baibai Valantei mazu lomiņu no nekā izdevies uztaisīt par konfektīti. Temps ir spraigs, notikumi rit raiti un šķiet patiesi izaugam cits no cita, kaut A. Lapiņa scenārista (pretstatā dramaturga) domāšana drusku traucē otrajā cēlienā, kad notikumi attīstās drīzāk pēc kino, nevis teātra loģikas un jūtams, ka vienu otru «uzpazīšanu» daudz veiksmīgāk spētu parādīt kameras acs. Tomēr patīkamā intonācija aizēno izrādes sīkās nepilnības. Eldorado nav izcils mākslas notikums. Un tomēr Latvijā, apstākļos, kad izklaides repertuāru mēdz iestudēt pretenciozi un neprofesionāli, tas ir notikums. Komēdija tādā līmenī, kādā tās arī būtu jāiestudē.