Sapnis par lidošanu
Bērnībā Jānis vēlējies kļūt par lidotāju, bet, cītīgi lasot grāmatas, sabojājis redzi, tādēļ no šī sapņa bija jāatsakās. Kad 1991. gadā beidzis Madonas 1. vidusskolu, klīdušas runas, ka puišus no skolas tūlīt sūtīs dienēt uz Afganistānu. Mātes pie kara komisariāta sarīkojušas protesta akciju, un rezultātā paziņots, ka nevienu nekur nesūtīs.
Tad Jānis par karjeru armijā vēl nedomāja, mēģināja startēt juristos. Iestājies lauksaimniecības tehnikumā Jēkabpilī, tiesību zinību specialitātē, bet pēc diviem gadiem izlēmis par labu obligātajam militārajam dienestam. «Esmu Latvijas neatkarības laika militārais «produkts», jo padomju armijā vairs dienēt nevajadzēja,» Jānis teic. Tā kā pieteicies brīvprātīgi, varējis pats izvēlēties dienesta vietu. Jānis izraudzījās Gaisa spēkus un nokļuva aviācijas bāzē Spilves lidlaukā. Pēc pusotra gada viņam piedāvāja palikt virsdienestā. «Sākumā nedaudz šaubījos, tobrīd jau biju instruktors (seržants), tika piedāvāta iespēja veidot virsnieka karjeru - startēt Aizsardzības akadēmijā. Savu lomu nospēlēja arī atalgojuma starpība, ko iegūtajā profesijā, salīdzinot ar civilo dzīvi, varēju pelnīt bruņotajos spēkos,» Jānis atzīstas. Vēl trīs mēnešus dots pārbaudes un pārdomu laiks, bet tā beigās, kad Jānim piedāvāja amatu administratīvajā darbā, kur bija nepieciešamas jurista zināšanas, viņš ar prieku piekrita. Vecāki par dēla izvēli bijuši ne īpaši priecīgi, ne arī apbēdināti, jo cerējuši, ka Jānis palīdzēs mājas būvē. Jaunākais brālis Oskars arī izvēlējies militāro karjeru, dien Gaisa spēkos kā instruktors.
Dānija un misijas
Jānis sāka studēt Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, ieguva vada komandiera kvalifikāciju un pirmo virsnieka pakāpi - leitnants. «Joprojām urdīja doma par Gaisa spēkiem, tādēļ man par lielu pārsteigumu un prieku biju viens no virsniekiem, kuram tika dota iespēja iziet virsnieku kursu Dānijas Karalisko Gaisa spēku akadēmijā,» Jānis stāsta. 90. gadu beigās Skandināvijas valstis, arī Vācija, potenciālajām NATO dalībvalstīm (Baltijai) palīdzēja apmācīt tās virsniekus NATO līmenī savās virsnieku skolās. Studijas ilgušas trīs gadus, un bija jāapgūst dāņu valoda. «Bija sarežģīti, bet mūs laipni uzņēma dāņu karavīru ģimenes. Sākumā izlīdzējāmies ar angļu valodu, bet pēc pāris nedēļām dāņi to «aizmirsa»,» teic Jānis. Mācību laikā arī dabūjis palidot. «Lai arī tikai ar militāro treniņlidmašīnu T-17, bet sapnim pietuvojos,» Jānis neslēpj gandarījumu.
Pēc atgriešanās no Dānijas Jānim piedāvāja plānošanas virsnieka amatu Gaisa spēku apakšvienībā. Šobrīd viņš ir vecākais virsnieks NBS Apvienotajā štābā. Jānis bijis arī kursa priekšnieks Gaisa spēku kadetiem Aizsardzības akadēmijā. Viņaprāt, vēl ir iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm, tikai jāapgūst attiecīgs militārās izglītības līmenis. Notiek dažādi kvalifikācijas celšanas kursi, katru gadu vadība izvērtē virsnieku iespējas tikt paaugstinātiem amatā vai dienesta pakāpē. Regulāri jānokārto fiziskās sagatavotības normatīvi, tādēļ jāsporto arī ikdienā.
Vēl viens nosacījums, lai veiksmīgi veidotu karjeru, ir piedalīšanās starptautiskajās militārajās operācijās (SO). 2005. gadā Jānis pabija Kosovā. «Viena lieta ir piedzīvojumu garša, bet nevar noliegt, ka ieguvums ir arī finansiāls. Par dienestu SO ir noteikta piemaksa, un, tā kā gatavojos veidot ģimeni, tas bija būtiski, lai arī ne izšķiroši,» Jānis saka un piebilst, ka bez pieredzes šādā militārā misijā profesijā ir grūti strādāt. Jārēķinās gan - SO var nākties piedalīties arī nekavējoties, ne tikai brīvprātīgi piesakoties. Tā ir nošķirtība no ģimenes, kas ir papildu psiholoģiskā spriedze gan misionāram, gan mājiniekiem.
Neiztikt bez pašdisciplīnas
Ģimenei jāpieņem zināmi nosacījumi, jo amatu rotācijas dēļ armijas cilvēkam dažkārt jāmaina dzīvesvieta, tomēr no valsts puses tiek nodrošinātas dažādas sociālās garantijas. Virsnieka darba diena ilgst no pulksten 8.30 līdz 17.00, bet ir reizes, kad tā ievelkas vai pienākumam jāziedo brīvdienas. Jānis atzīst, ka jābūt gatavam atrasties dienestā visas 24 stundas diennaktī. «Tu it kā esi precējies ar valsti, un, kad tā aicina, tu nevari teikt nē,» nosmej karavīrs. Šī profesija līdzi nes spriedzi un enerģijas patēriņu, ir atbildīga, arī riskanta, tādēļ jau pēc 20 gadu dienesta ir iespēja saņemt izdienas pensiju. Jānis uzsver, ka virsniekam svarīga pārliecība par sevi, griba, mērķtiecīgums. «Kad pārņem nogurums, jāatrod iekšējais dzinulis, lai varu atkal celties, skriet, darīt. Jāapzinās, ka būs no sevis jāpatērē vairāk, nekā darot kādu citu, ierastāku darbu. Jāpiespiež sevi izdarīt vairāk, nekā pašam šķiet pa spēkam,» Jānis saka. «Toties nav jāmeklē iespēja piedalīties ekstremālā piedzīvojumu nometnē vai sacensībās, lai saņemtu īpašu adrenalīnu. Mums tā ir ikdiena un norma. Nevienā citā darbā neiegūsi māku darboties ar ieročiem, citas īpašas iemaņas, iespēju tik daudz piedzīvot.» Tiesa, būtiska ir pašdisciplīna, virsnieks arī pats atbild par savu ārējo izskatu, formu, ekipējumu.